Pavasarī dzirdēt griezīgo ugunsdzēsēju mašīnu sirēnu nozīmē, ka netālu deg pērnā zāle. Nenopļautās zāles dedzinātāju nedarbu Aizkraukles pusē netrūkst, un brīvdienu pastaigās gar Daugavu un citviet ik uz soļa redzami melni zemes pleķi, kuros lēnām atkal atgriežas dzīvība. Par to, ka tā darīt nav labi, runāts gadu no gada, bet duelis starp dedzinātājiem un dzēsējiem kļuvis par nacionālo īpatnību. Runā, ka šī tradīcija Latvijā pārņemta no Krievijas. Vēstures pētnieki teic, ka vecās zāles dedzināšanai nav saistības ar latviešu tradīcijām, jo senajos ticējumos un saimniekošanas aprakstos nav norāžu, ka tā būtu tautas paraža.
Kopš atminos no bērnības, pavasaris un degošas kūlas un pērno lapu smarža vienmēr bijuši nešķirami. Agrāk tas varbūt bija saistīts ar cilvēku slinkumu, mūsdienās drīzāk ar līdzekļu trūkumu, lielu zemes platību atstāšanu bez apsaimniekotāja.
Šogad reģistrēti jau 537 ugunsgrēki, nodegušas sešas ēkas, un “top 3” ir Daugavpils ar 57 ugunsgrēkiem, kā arī Rīgas un Liepājas apkārtne. Aizkraukles pusē šogad reģistrētas 25 svilināšanas vietas, kuru kopējā platība — ap 20 hektāru. Lai arī sods par šādu darbību var būt līdz pat pustūkstotim latu vai divām nedēļām arestā, uguns vilinājumam pakļaujas gan liels, gan mazs. Tā Durbes novadā pieķertas divas 12 un 14 gadu vecas meitenes, bet Kārsavā astoņdesmitgadīgs vīrs pat apdedzinājies.
Vējam un ugunij likumi nav rakstīti. Vien savā augstprātībā iedomājoties sevi par dabas karali, cilvēks par to piemirst. Esam slinki un labāk riskējam ar savu un kaimiņa mantu, pat dzīvību, tā vietā, lai rudenī strādātu. Laukos neapdzīvotu viensētu kļūst arvien vairāk, jo daļa mūsējo aizbrauc un neatgriežas. Tagad kopējai postažai varam pieskaitīt simtiem izdegušu hektāru meža, lauku. Ja nav kārtīga saimnieka, lai saimnieko uguns!
