Laura Jēkabsone jau piecus gadus ir Skrīveru sieviešu vokālā ansambļa “Akcents” vadītāja. Divas reizes nedēļā viņa mēro ceļu no Rīgas līdz Skrīveriem, lai pāris stundu nodotos pašreiz lielākajām dzīves mīlestībām — mūzikai un dziesmām.
Skrīveru ansamblis, izrādās, ir maza daļa no tā, ar ko enerģiskā sieviete nodarbojas diendienā.
Septiņos darbos
Skrīveri kādu laiku bijuši tikai Lauras dzīvesvieta, līdz viņu ievērojusi kultūras centra direktore Baiba Dronka. Kad bijusī “Akcenta” vadītāja devusies bērna kopšanas atvaļinājumā, Laura ieņēmusi viņas vietu. Esam vienaudži, tāpēc uzrunājam viens otru ar “tu”.
— Esi ļoti jauna un jau ansambļa vadītāja?
— Tas ir tikai dabiski, jo saistīta ar mūziku esmu bijusi vienmēr. Mūzikas skolā mācījos vijoles klasē, savukārt Mūzikas akadēmijā apguvu sitamo instrumentu, kokles un, protams, klavierspēli. Reizēm uzspēlēju arī ģitāru un blokflautu. Kad vēl nemācījos mūzikas skolā, ļoti gribēju spēlēt vijoli. Bija man divas malkas pagalītes, kuras “čīgāju”. Visiem kritu uz nerviem, baltas asaras raudāju, lūdzoties, lai mani laiž mūzikas skolā. Pēc gadiem četriem tikpat baltas asaras lēju, lai mani no skolas izņem. Vijole lidoja pa gaisu, bet vecāki nebija pierunājami. Kas iesākts, tas jāpabeidz — viņi teica, un tāda ir nostāja arī par citām lietām.
— Kādas ir šīs pārējās?
— Lielāko daļu laika aizņem projekts “Latvian Voices”, kas ir septiņu meiteņu vokālā grupa. Ansamblis bieži muzicē ārzemēs — Vācijā, Francijā, Dānijā un citviet, tādēļ darbi Latvijā iekavējas. Papildu dziedāšanai dziesmām veidojam savus aranžējumus, kas arī ir darbietilpīgs process.
Vēl jāatrod laiks jauniešu korim “Maska” Babītē, kuru jau piecus gadus vadu kopā ar Jāni Ozolu. Tāpat dažas stundas paiet Rīgas Doma kora skolā nodarbībās ar sākumskolas bērniem, Lielvārdes vidusskolā, vadot vidusskolēnu kori, Latvijas Zemnieku savienības korī “Pa saulei” kā vokālajai pedagoģei, un, kad vēl atliek laiks, dziedu džeza grupā “Innocent sound masters”. Visi darbi saplānoti līdz pēdējai minūtei.
Balss var nokaitināt
— Privātās dzīves līdz ar to nav?
— Palaimējies, ka man darbs ir arī vaļasprieks un es daru to, kas man patīk, un tā šobrīd ir visa mana dzīve. Laiku aizņem ne tikai dziedātmācīšana, bet arī organizatoriskais darbs. Kad koriem ir vasaras nometnes, līdztekus dziedāšanai labprāt nodarbojos ar sportu, galvenokārt volejbolu. Ikdienā šad tad aizeju uz sporta zāli. Saprotu, ka nevar visu laiku veltīt tikai un vienīgi mūzikai.
— Starp kolēģiem, māksliniekiem, mūziķiem, ir tādi, kurus ikdienā klausies biežāk, kuri iedvesmo?
— Nav man konkrētas dziesmas, dziedātāja, un, klausoties dziesmu, ietekmējos no konkrētā brīža izjūtām, emocijām. Skan dziesma, un man vienalga, kas to dzied. Katrā brīdī tas var būt kāds cits. Pēdējā laikā klausos īru folkmūziku vai kantrimūziku. Īru mūzikā ir interesantas harmonijas, intonācijas, kuras raisa patīkamas emocijas, savukārt kantrimūzika man saistās ar pavasari, uzlādē. Pirms kāda laika ļoti patika džezs.
— Vai ir kas, ko nevēlētos klausīties?
— Nevērtēju — sliktāks vai labāks, drīzāk savādāks. Nokaitināt mani var kāds konkrēts balss tembrs.
Cietais rieksts —
džezs
— Vēroju, kā vadīji Skrīveru dziedošo ģimeņu pasākumu. Brīvi, atraktīvi, radoši, neko nelasot no lapiņas. Esi to mācījusies?
— Šī īpašība ir gan asinīs, gan rodas pati no sevis, strādājot ar koriem. Ja vadi kolektīvu, vienlaikus jābūt arī aktierim. Dusmīgam, izklaidējošam, priecīgam — izstāstīt joku, saraudināt vai sadusmot. Gadiem ritot, šīs īpašības izkopj, un, manuprāt, nevienam kolektīva vadītājam nevajadzētu būt problēmām novadīt pasākumu. Protams, kāda daļa personisko īpašību arī no svara. Man no mazotnes paticis būt publikas uzmanības centrā. Kad vecāki ņēma līdzi ciemos pie draugiem, man arī sevi vajadzēja parādīt. Uzkāpu uz krēsla un skaļi dziedāju. Reiz vienā ballītē dziedāju “Sekss ir labs”. Vecāki norāva mani no krēsla un veda mājās.
— Vai nekad neuztraucies?
— Satraukumam, pirms iziet uz skatuves, jābūt. Ja būs pilnīgi vienalga, lielāka iespēja kļūdīties. Man ir tā — jo biežāk izeju uz skatuves, jo patīkamāks šis satraukums. Nav bijis tā, ka pietrūktu sakāmā, bet kādu muļķīgu joku gan nācies pateikt, radot neērtu situāciju.
— Džezs ir tas, kurā vari izpausties vislabāk?
— Lielākoties jā, bet man tas ir jauns lauciņš, cietais rieksts, kuru atklāt. Tā ir tik plaša sfēra — lai tajā orientētos, vajadzīgas zināšanas. Šobrīd vairāk klausos, atdarinu. Izdodas, bet tas ir tikai pats sākums.
Iztiek bez laika zagļa
— Kā vērtē mūsdienu latviešu estrādes mūziku?
— Tā kā darbojos akadēmiskās mūzikas lauciņā, estrādes mūziku neņemos vērtēt. Cilvēki maz interesējas par nopietno mūziku, kas patiesībā ir viena no lielākajām valsts vērtībām, eksporta precēm. Latviešiem ir labi operas mākslinieki, instrumentālisti, pūtēju orķestri, kori gan Eiropas, gan pasaules mērogā, bet tikai retais par to kaut ko zina. Cilvēki kori vērtē pēc tā, kā to atspoguļoja televīzija raidījumā “Koru kari”, un, protams, akadēmiskais koris skatītājiem ir garlaicīgs. Nesaku, ka tas, ko dara kori šovos, ir kas slikts. Cilvēkam vieglāk uztverams, nav jāiedziļinās. Taču līdz ar to zūd patiesās vērtības izjūta. Tas ir masu mediju — televīzijas un radio — piedāvātā satura rezultāts. Cilvēki pierod pie kā viegla, mazāk vērtīga. Par šoviem, kurus rāda televīzijā, nevaru spriest, jo jau desmit gadu iztieku bez televizora. Iesaku arī citiem pacensties iztikt bez šī laika zagļa.
Patīk aiziet uz klubiņu, padejot, tāpēc labāk zinu tās dziesmas, kas populāras ārzemēs. Tas attiecas arī uz kora vadīšanu, piemēram, Lielvārdes vidusskolas korim mācu ne tikai “Gaismas pili”, bet aranžēju arī kādu modernu popdziesmu.
Dārgā atkarība
— Un citas atkarības bez mūzikas nav?
— Ir un ļoti dārga — grāmatas. Nepatīk iet uz bibliotēku, labāk pērku. Daudzas no tām diez vai kādreiz pārlasīšu otrreiz, bet svarīgi, lai plaukti būtu pilni. Visus attālumus no vienas darbavietas līdz otrai pārsvarā mēroju sabiedriskajā transportā un braucot vienmēr lasu. Nevis žurnālu, bet tieši grāmatu. Vairs neatminos, kad pēdējo reizi būtu pirkusi žurnālu. Dzeltenā prese arī nekad nav interesējusi — kurš ko pērk, ēd, ar ko guļ.
Viena no jaunākajām izlasītajām grāmatām ir Oto Ozola “Latvieši ir visur”. Kādu laiku aizrāvos ar Remarku. Patika kara tēma. Arī par koncentrācijas nometnēm, Aušvicu. Patika skatīties drāmas, šausmu filmas. Pēc šādām nodarbēm ir patīkami nepatīkams šoks.
Līdz 6. klasei rakstīju dienasgrāmatu. Tagad pārlasot, tā laika problēmas liekas smieklīgas.
Koristi nesēž cietumā
— Klāt pavasaris. Kurš ir tavs mīļākais gadalaiks?
— Savs šarms ir katrā, un man tas saistās ar notikumiem, kurus gadalaiks paspilgtina. Ziemā priecājos par pirmo sniegu, Ziemassvētkiem, pēc kuriem vairs ziema nepatīk. Pavasarī — par pirmo saulīti un jau gaidu vasaru, kad varēs iet peldēt.
— Mūzika un krīze. Dzirdēju krievus nievājoši runājot par Dziesmu svētkiem — latvieši to vien darot, kā dejojot un dziedot…
— Protams, vajadzīgi arī tie, kuri ražo desu un cep maizi, bet iedomājoties vienu dienu pilnībā bez mūzikas… Es to pielīdzinātu kataklizmai, depresijai. Līdzīgi, ja vienā brīdī pasaulē pazustu krāsas. Pelēcība, līdz ar to vairāk slimību, pašnāvības gadījumu. Kāds kora diriģents labi pateica — tie, kuri dzied korī, nesēž cietumā. Acīmredzot dziesma spēj padarīt cilvēku labāku. Skolā gan vērojams bara instinkts, un, ja no klases viens vēlas apmeklēt kori, bet pārējie nē, viņš pakļausies vairākumam. Jūtu, ka jaunieši ir mazāk atbildīgi pret saviem pienākumiem un dažkārt kora vietā izvēlas apmeklēt solāriju.
Izraudāties līdz āmen!
— Vai mūzika bijusi arī kā zāles? Piecēlusi no slimības gultas, uzlabojusi garastāvokli?
— Pirmkārt, saspringtā darba ritma dēļ nevaru atļauties slimot. Ja jūtu, ka vairs nav labi, sadzeros zāles un esmu “uz strīpas”. Ja ir ļoti drūmi brīži, atrodu mūziku, kas rada vēl lielāku pagrimumu. Uz vienu vakaru varu sevi izraudāt līdz āmen. Izdziedāties vienatnē, un pēc tam atkal ir labi. Grupas, kuras biežāk klausos, ir ‘‘U2’’, arī senā klasika, a capella grupas, instrumentālie gabali. “Smagās” reizes ir reti, bet šī recepte tad noteikti palīdz. Par īru grupu ‘‘U2’’ runājot, noteikti gribu piepildīt sapni un dzirdēt to “dzīvajā”. Lai ne tikai klausītos citu stāstīto, bet pati dzirdētu, sajustu. Latviešiem raksturīgi gudri runāt par to, ko paši nav redzējuši, dzirdējuši. Esmu no tiem mūziķiem, kuri grēko un kolēģu pasākumus apmeklē reti.
— Tik daudz darbu darot, vai ir kāds viens noteikts mērķis, uz kuru virzies?
— Ir, un maziem solīšiem virzos. Ir brīži, kad visa tik daudz, jūtos nogurusi, bet tad notiek kas tāds, kas pamudina, stimulē un dod jaunu enerģiju. Esmu droša, ka tas, ko daru, nevar apnikt, jo nav citas nišas, kurā strādāt. Lielākie plāni saistīti ar ansambli “Latvian Voices”. Šobrīd ierakstīti divi CD. Nākamais līmenis — dziedāšana kā darbs. Tam nepieciešami vēl divi trīs gadi. Kad varēšu plānotājā ierakstīt: šosestdien koncerts Hamburgā, nākamajā sākas koncerttūre Amerikā, būšu sasniegusi nākamo līmeni dzīvē. Arī šobrīd, īpaši vasarā, ir tādi mēneši, kad pasākumu grafiks saspringts, bet nākotnē to vēlētos kā dzīvesveidu. Saistībā ar ansambli “Akcents” jūtu, ka dziedātajas ir ļoti spējīgas, atraktīvas. Piedalīsimies vokālo ansambļu konkursā un ceram iekļūt finālā, kas notiks maijā. Paralēli iestudējam programmu ar retrodziesmām, kuru pavasarī, Daugavas svētkos, vēlamies nodot skatītāju vērtējumam.
