Šogad 26. aprīlī aprit 25 gadi kopš Černobiļas atomkatastrofas. Tās seku likvidēšanā piedalījās daudzi Aizkraukles reģiona iedzīvotāji. Pirms divdesmit pieciem gadiem uz Černobiļu devās arī Aivars Bebrišs, Jurijs Korčinskis un Jurijs Korčevs. Runājām ar viņiem ne tikai par toreiz notikušo, bet arī par to, kas tagad notiek Japānā, kur pēc zemestrīces izsludināts augstākais radiācijas piesārņojuma līmenis.
Tur valdīja haoss
— Kā jūs nokļuvāt Černobiļā?
Aivars Bebrišs: — Černobiļā biju kopš pirmās dienas. 26. aprīlī atnācu no darba un no kara komisariāta paziņoja, ka pēc pāris stundām ar mantām jābūt pulcēšanās vietā, toreiz neierasties nedrīkstēja. Un neviens arī nezināja, kurp un kāpēc mēs dosimies. Pirmie devās tie, kuri bija ieguvuši medicīnisko izglītību. Es tajā laikā biju neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeris. Toreiz tur skraidīja leitnants, tagad Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Mums pat nebija gāzmasku, un tādus, kas apguvuši ķīmiķa profesiju, varēja saskaitīt uz roku pirkstiem.
— Neviens nepaskaidroja, uz kurieni jūs dosieties?
A. Bebrišs: — Nekādas informācijas mums nebija. Aizveda un izsēdināja tukšā laukā. Tur izveidojām militāro pilsētiņu. Jau pirmajās dienās varēja just, ka tur valda haoss. Piemēram, atveda teltis, bet nebija mietu, ar ko tās uzsliet. Dienot armijā, tu zini, kas un kur ir. Tur neviens neko nezināja. Cilvēki nebija tam gatavi. Gaidījām skaidrojumu, kas mums būs jādara. Tas bija pirmais precedents pasaules vēsturē, ka tik liela mēroga katastrofa notika atomelektrostacijā (AES), neviens nezināja, kas un kā jādara.
Radiācija virs normas
— Jūs nebijāt nodrošināti pat ar aizsargtērpiem un gāzmaskām?
A. Bebrišs: — Aizsargtērpus mums izsniedza apmēram pēc divām nedēļām… Vadošais sastāvs nevarēja izlemt, kur būs virtuve, kur autoparks. Viss notika tādā haosā, ka tagad to grūti iedomāties.
Jurijs Korčevs: — Tuvākajā apkārtnē bija daudz vecu māju ar niedru jumtiem, tās laistīja ar ūdeni, mašīnas, braukājot ap tām, noblietēja zemi, kuru pēc tam ar lāpstām vajadzēja norakt. Trakākais bija tas, ka radiācijas noplūde visu laiku turpinājās. Darījām visu, ko vajadzēja, bet pēc dažām dienām atkarībā no vēja virziena piesārņojums atkal bija tādā pašā līmenī, tas bija bezjēdzīgi. Automašīnas mums bija vecie “zisi”, nepārtraukti lūza, šādas katastrofas novēršanai nebija ne cilvēku, ne arī tehnikas. Mums atsūtīja divus japāņu robotus, viens no tiem salūza 350 metru no reaktora, otrs — 300 metru.
Jurijs Korčinskis: — Iznāca tā, ka mūs ar lāpstām un parastās drēbēs sadzina zonā, kur radiācija daudzas reizes pārsniedza normu. Un pirmie, kas uz Černobiļu tika sūtīti, bija cilvēki no Baltijas republikām.
— Pirmie bija baltieši?
A. Bebrišs: — Gluži tā nevar apgalvot. Tur bija daudz lietuviešu, latviešu un igauņu, bet bija arī tādi, kas bija dienējuši speciālajās armijas vienībās, un viņu zināšanas bija ļoti noderīgas.
— Kā jūs noteicāt, vai neesat saindējušies?
A. Bebrišs: — Mums bija piešķirti ārzemēs ražoti radiācijas līmeņa mērītāji. Maksimālā deva nedrīkstēja pārsniegt 20 rentgenu. Mēs bijām ģērbti baltās drēbēs un smagajās automašīnās braucām uz reaktoru, krāvām virsū betona paneļus. Piebraucām pie reaktora, mašīnu ar paneļiem pametām un paši liftā devāmies pazemē. Piektajā vai sestajā līmenī gājām dušā, novilkām drēbes, kuras tūlīt pat sadedzināja, un tad atkal uz priekšu. Ja radiācijas līmenis sasniedza 20 rentgenu, mūs nomainīja. Šādi braucām diennakti, pēc tam divas diennaktis brīvas.
J. Korčevs: — Es tur biju no 1989. līdz 1990. gadam, tad radiāciju jau mērīja beros, katru vakaru mērītājus vajadzēja nodot. Neskatoties uz to, no saindēšanās uz kājām palikušas “atmiņas” — pelēki pleķi.
Uz jumta trīs līdz piecas minūtes
— Kur bija bīstamākā vieta?
J. Korčevs: — Noteikti uz reaktora jumta. Cilvēki, kas noņēma grafīta plāksnes no jumta, strādāja trīs līdz piecas minūtes dienā. Bet visur bija bīstami, jo radiācija visvairāk nāca no zemes, ja bija lietus vai migla, tā nāca no gaisa, ja saule — no putekļiem. Tur viss bija piesārņots, bet cilvēki strādāja parastos auduma cimdos. Neviens jau nezināja, kāda ir pieļaujamā radiācijas deva, to visu laiku samazināja.
— Kā izsargājāties no radiācijas?
A. Bebrišs: — Ir neskaitāmi mīti par to, ka Černobiļā daudz lietoja alkoholu, daļa patiesības tur ir, jo medicīniski ir pierādīts, ka, lietojot alkoholu, šūnas piebriest. Pirms iebraukšanas intensīvās radiācijas zonā iedzērām, bet tā nebija dzeršana. Tā bija rīcība, jau apzinoties, ka var uzņemt radiāciju, citu zāļu nebija. Bet katrā ziņā neviens tur spirtu nedalīja, paši pirkām, lai izdzīvotu. Bija iesaukti arī tādi, kuriem tur nevajadzēja būt. Pirmajā “grābienā” nosūtīja pat diabētiķus, viens no Latvijas puišiem kliedza, jo nevarēja tur izturēt. Nekādu zāļu viņam sākumā nebija. Kad radās iespēja, viņu nosūtīja uz slimnīcu, pēc tam mājās.
Japāņiem cepuri nost!
— Vai Černobiļas katastrofu var salīdzināt ar pašlaik Fukušimā notiekošo?
J. Korčinskis: — Noteikti nē. Černobiļas katastrofā bija vainojams cilvēciskais faktors. Tas, kas tagad notiek Japānā, ir neparedzamas dabas katastrofas sekas. Černobiļas avāriju bija iespējams novērst, Fukušimas traģēdija notika neparedzamas varas ietekmē.
A. Bebrišs: — Speciālisti atzīst: Černobiļa bija cilvēku kļūda, kuras rezultātā notika avārija vienā no kodolreaktoriem. Var apbrīnot tos cilvēkus, kas tagad strādā Fukušimā, mēs nezinājām, ko darām, bet viņi iet, apzinoties savu rīcību.
— Kā vērtējat japāņu cīņu ar notikušo?
J. Korčinskis: — Cepuri nost tiem cilvēkiem, kas tur strādā. Viņi upurē sevi, lai nākamajām paaudzēm nebūtu jācieš, faktiski viņi dara to, ko arī mēs darījām, tikai mums neviens neteica, kurp mēs ejam.
A. Bebrišs: — PSRS valdība notikumus Černobiļā slēpa. Japānā notiekošais visiem ir zināms, viņi neko neslēpj. Liela daļa saceltās ažiotāžas ir nevietā. Japānā ir vairākas AES, un cilvēki, kas dzīvo līdzās, zina, ar ko viņi riskē, visiem jau kopš bērnības ir zināms, kam jābūt viņu čemodānā. Viņi zina, ko darīt. Daļa Černobiļas inženieru ar ģimenēm aizmuka, Japānā inženierus nevar no turienes dabūt projām, viņi cīnās, un viņu patriotisms ir īsts.
— Vai tas ir tāpēc, ka viņi pārdzīvoja Hirosimu un Nagasaki?
A. Bebrišs: — Domāju, ka nē. Toreiz viņi novāca sprādziena sekas noteiktos kvadrātkilometros, tagad viņi iet iekšā radiācijas zonā, kur tā mainās. Tas ir līdzīgi, kā mēs to darījām, tikai viņi zina, ka var iet bojā.
Mēs daudz ko
pārspīlējam
— Krievija vēlas celt AES Latvijas — Lietuvas pierobežā. Ko jūs par to domājat?
J. Korčinskis: — Ja Krievija var garantēt drošību, tad nav pamata uztraukumam. Pie mums nav iespējamas tādas zemestrīces kā Japānā. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijā kopš Japānas katastrofas radiācijas līmenis nav paaugstinājies.
A. Bebrišs: — Tas, protams, ir politiski ekonomisks lēmums, bet jāsaprot, ka enerģiju mums vajadzēs un atomenerģija ir viens no lētākajiem enerģijas avotiem. Tā ir ekonomiska sacensība. Nevar salīdzināt Černobiļu 1986. gadā ar mūsdienu AES, tie ir dažādi drošības līmeņi. Arī Japānā, kad cēla AES, neviens neprotestēja, viņi zināja, ka enerģija vajadzīga. Nevajag sacelt ažiotāžu tur, kur tās nav.
— Ilgu laiku pavadījāt radiācijas zonā. Vai redzējāt arī tās upurus?
A. Bebrišs: — Tā nebija, ka tur viss būtu acīm redzami. Fakts gan, ka, piemēram, čerešņas bija tik lielas kā plūmes, bet plūmes — kā āboli. Pats redzēju divgalvainu stārķi. Bet tas jau nenotika uzreiz, šīs mutācijas attīstījās pakāpeniski.
J. Korčinskis: — Katastrofas sekas izjutīsim nevis mēs, bet mūsu bērni un bērnubērni. Tas nav mīts, ka tur upēs ir milzīgas zivis, jo bija saņēmušas paaugstinātu radiācijas devu. Plūmēm mērījām radiāciju, taču mīkstums bija ēdams un no radiācijas tīrs.
— Vai arī tagad interesējaties, kas notiek Černobiļā?
A. Bebrišs: — Protams. Arī tagad tur notiek darbi. Virs reaktora taisa otru jumtu. Radiāciju izdala jebkura AES, jo tā ir kā tvaiks, un tam kaut kur ir jāpaliek. Pieļaujamās normās to atmosfērā palaiž visu laiku. Tas, ka Fukušima izlaidīs okeānā 10 000 litru radioaktīvā ūdens, domāju, radīs mazāku ļaunumu nekā tas, ja Baltijas jūrā uzsprāgs Otrajā pasaules karā nogremdētie lādiņi. Tas, protams, nav labi, bet paskatieties, kas notika pie Meksikas, kad gadījās traģēdija uz “British petroleum” naftas platformas.
