Aizvadītā nedēļa. Pirmdiena, otrdiena, trešdiena… Abstrakti jēdzieni. Neskaitu dienas, nedēļas vai mēnešus, man nav svarīgs laika iedalījums. Dzīvoju noskaņai.
Kapitāli izsita no sliedēm malkas gatavošana, tikai zāģēju un skaldīju, no gleznošanas nekas neiznāca. Esmu brīvs cilvēks, mēģinu sevi neiegrožot un neiesaistīties nekādos darbos, kur būtu atkarīgs. Man vajag brīvu galvu, lai var gleznot, ja ir kādi citi pienākumi, tad radošajam procesam svītra pāri. Mēģinu nelīst laukā no savas alas — par laimi, tas ir iespējams. Nekas netraucē strādāt, izņemot kaimiņu suņus un kaķus, kuri ar riešanu un ņaudēšanu traucē gleznot un gulēt. Taču tam tā jābūt, piedodams, suņu, kaķu instinkti. Vēl signalizācijas sirēna pie pārbrauktuves.Visu laiku sēdēja dežurante, bija klusums, bet tagad sirēna gaudo dienu un nakti. Man ir īpatnējs dienas ritējums — tikai pašam. Cilvēkam ir jādzīvo sev, tad viņš būs vērtīgs citiem, un jādara tas, kas vislabāk izdodas. Nav viegli atrast sevi, bet meklēšana ir tā vērta. Iekūlās politikā visi tie mākslinieki un rakstnieki — Pauls, Kalniņš, Peters… Sēž un degradējas, viņi vairs nav ne politiķi, ne mākslinieki. Žēl cilvēku, kas sevi pazaudē.
Aprīlis — Mākslas dienas. Šogad piemirsās, ka tās vispār ir, jo vairs nav manā garā, es uz tām skatos ar smaidu. Padomjlaikā Mākslas dienas Rīgā atzīmēja plaši. Doma laukums bija pilns, tur bija svētku kulminācija, svinēšana, pompoza parāde, kur katrs mākslinieks uzpucējās, lai izskatītos pēc mākslinieka. Mākslinieks, kurš nevar pierādīt, ka patiesi ir mākslinieks, ar saviem darbiem, liek bereti un sien šalli. Man berete ir ērtības labad — 100% vilnas un silta. Mākslas dienas domātas arī tāpēc, lai atcerētos, ka mākslinieki vispār ir, un lai pašiem māksliniekiem celtu tonusu. Bet vispār kopāsanākšana daudziem radošiem cilvēkiem īpaši nepatīk. Tā varbūt patīk pusmāksliniekiem, kam māksla ir tikai vaļasprieks — pazīmē aiz gara laika, uztaisa bohēmu, paceļ tonusu un jūtas kā mākslinieks. Svētki ir garastāvokļa celšanai.
Mākslā jau izdarīts viss. Reālāk par Rubensu vairs nevar, nepārspējamais Salvadora Dalī sirreālisms… Visur visas virsotnes ir sasniegtas. Tagad dominē katra personīgais skatījums, jāmeklē kaut kas savs. Mūsdienās jo trakāka, bez rāmjiem, jo māksla ir vērtīgāka. Ja māksliniekam ir īpašs stils, pat nevajag nekādu izcilo talantu. Vajag gudru cilvēku, kurš spētu izdomāt ko tādu, kas pasaules mākslā vēl nav bijis. Un izcilu reklāmu.
No vienas savienības — PSRS — “ieslīdējām” otrā — ES, un es uzskatu, ka tā bija kļūda. Jebkura atkarība ir slikta. Eiropas Savienība ar mums dara, ko un kā vēlas. Esam atkarīgi, tāpēc spiesti pakļauties. Latvieši nespurojas pretī, neprotestē kā grieķi vai franči. Nevajadzēja šķirties no visām padomjlaika lietām, paradumiem. Atšķelt visu nost un izmest mēslainē, tolaik jau bija arī labas lietas. Kaut vai uzturs — tas bija veselīgs, bet drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas strauji “ienāca” neveselīga, ķimikālijām pilna pārtika. No deviņdesmito gadu sākuma līdz pat 2000. gadam braucu uz Londonu un redzēju tur tās pārtikas sekas — padsmitnieki apaļi kā bumbiņas.
Latvijā skolu neapmeklē 5% bērnu. Tā ir tikai ģimenes atbildība, vainīgs arī milzīgais bezdarbs, noteikti nevar uzvelt atbildību skolotājiem. Esmu strādājis vairākās skolās — pamatskolā, augstskolā, mākslas skolā, zinu, cik daudz pienākumu ir skolotājam. Domāju, ka daudzi šie bērni ir no nelabvēlīgajām ģimenēm, tāpēc par viņiem būtu jārūpējas sociālajiem darbiniekiem vai jāalgo psiholgs, kurš ar šiem bērniem strādātu. Skola bērnus spēj saistīt tikai daļēji — draugi, klasesbiedri, pulciņi, bet ir arī citas intereses, kas rūp vairāk.
Šlesers aicināja noteikt Latvijā sauso likumu. Atceros, padomjlaikos arī gribēja ieviest sauso likumu, un kas tad iznāca?… Bet tas, manuprāt, Šleseram ir politisks manevrs. Šlesers ir gudrs un viltīgs cilvēks, dara visu sev un mazliet tautai. Politiķis — aktieris. Sausais likums. Vai tad upes straumi var pavērst pretējā virzienā? Pēkšņi aizliegt alkoholu… Paši aiz stūra tāpat “ņems”. Kaut vai baznīcā, tur alkoholu sauc par Dieva asinīm. Arī aizliegt? Par to pat nav vērts runāt.
No nemitīgās paaugstināšanas nodokļi daudziem jau sapņos rādās. Latvijas valdības vīri iet vieglāko ceļu. Neiedziļinos ne Latvijas, ne arī citu valstu politikā, bet zinu, ka citās valstīs ir zemāki nodokļi un cilvēki tos spēj samaksāt, tāpēc neizvairās no maksāšanas. Bet Latvijā nodokļus tikai paaugstina un paaugstina, kamēr beigās cilvēks nospļaujas — pie velna visus nodokļus! Saprotu, ka, tos paaugstinot, grib valsti glābt un Latvijā situācija ir dramatiska. Bet vai tad ir tikai viens veids, kā glābt? Paaugstinot nodokļus?
Iedzīvotāji un valsts ir parādos. Kredīti un aizņemšanās ir galējā vājuma pazīme. Gan cilvēka rakstura, gan slikts paraugs. Tas ir sliktākais, ko darīt — iemācīt cilvēkiem dzīvot uz parāda. Daudzi iegrābās un tagad “karas” nost. Valsts arī parādos. Tādos apmēros, ka nezini, kad vispār tiks galā. Situācija ir briesmīga, paraugs visai pasaulei, kā nevajag darīt.
Jaunievēlētā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) nolēma, ka parakstu vākšana par Nacionālās apvienības sagatavotajiem Satversmes grozījumiem par izglītību valsts valodā ilgs no 11. maija līdz 9. jūnijam. Apvienības iesniegto parakstu pārbaude apliecinājusi, ka par Satversmes grozījumu ierosināšanu ir parakstījušies desmit tūkstošu balsstiesīgo pilsoņu. Tas ir pietiekams skaits, lai CVK izsludinātu 30 dienu parakstu vākšanu Satversmes grozījumu ierosināšanai. Mums vajag izglītību vienā valodā. Te ir Latvija, nevis esperanto zeme vai kaut kas tamlīdzīgs. Nav slikti, ka cilvēki iemācās valodas, tikai nevajag nonākt galējībās. Padomjlaikā pārkrievojās, tagad pārangliskojas. Valoda nekaitē, bet gan tas, ka līdz ar svešvalodu zināšanām pārņemam sliktākos paradumus. Ne tikai valsts ir “tintē”, arī vērtību skalas sašķobījušās, kultūra, runas kultūra. Viss ir “tintē”.
