Laima Cielava no Klintaines pagasta sevi uzskata par vietējo — rīterieti, jo šajā vietā nodzīvots jau pusgadsimts. Par šo sievieti var teikt — gaišs cilvēks, kuram vecāki devuši spēcīgu vārdu. Dāmām jau nav korekti atgādināt gadu skaitu, bet man gribas izteikt apbrīnu, ka Laimas kundze savos cienījamajos gados joprojām regulāri dodas uz folkloras kopas “Urgas” mēģinājumiem Koknesē. Tas ir viens no viņas spēka avotiem.
Danci neizlaiž nekad
— Kāpēc pievērsāties folklorai?
— Pie manis dzīvoja mazdēls Antons. Viņš mācījās Kokneses vidusskolā un 2. klasē sāka apmeklēt folkloras kopas “Tīne” nodarbības. Kolektīva vadītāja Inguna Žogota atzina, ka zēnam ir muzikālā dzirde, un mazdēls sāka spēlēt kokli. Es baidījos viņu tik mazu vienu uz skolu laist, tāpēc sāku pati zēnu vest uz Koknesi un atpakaļ. Vienreiz Inguna man saka — ko es malā sēdēšot, lai nākot pulciņā. Tā no 1998. gada rudens es kopā ar skolēniem sāku dziedāt “Tīnē”, un man iepatikās. Vēlāk runājām ar Ingunu, ka arī pieaugušajiem vajag savu folkloras kopu. Tā radās “Urgas”. Vēl jau esam jauns kolektīvs — nesen nosvinējām tikai piecu gadu jubileju.
— Vai pirms tam dziedājāt kādā kolektīvā?
— Ļoti maz, vairāk ģimenē. Manai mātei arī patika dziedāt. Bērnība un jaunība pēckara gados pagāja Jumurdas pusē, kur viss bija nopostīts un kultūras dzīves nekādas. Pašdarbībā sāku darboties, kad jau dzīvoju Rīteros. Dziedāju ansamblī, tad bija pārtraukums, pēc tam pievērsos folklorai.
— Kas jums patīk “Urgās”?
— Tur visas ir jaukas meitenes! Esam sanākuši kopā tādi cilvēki, kuri viens otram var savus priekus un bēdas izstāstīt. Ja nepieciešams, palīdzam kā saviem ģimenes locekļiem. Esmu šajā kolektīvā visvecākā dalībniece, bet mums kopā ir labi. Tautasdziesmas man allaž patikušas. Daža padodas vieglāk, cita grūtāk, bet izdziedāties var no sirds. Nekāda dancošana un lēkāšana manos gados vairs neiznāk, bet man ļoti patīk “Pankūku dancis”. To gan vienmēr lecu — vai man grūti vai viegli. Savus tērpus, kuros muzicējam koncertos, pašas esam darinājušas. Visu uzreiz nevaram atļauties, tāpēc cenšamies pa gabaliņam — svārkus, tad blūzīti un jostiņu. Mūsu kolektīva dalībniece Annija Blausa prot darināt skaistas jostas. Mans tautastērps turklāt ir ar savu vēsturi. Kādreiz Klintainē bija folkloras kopa, un tās dalībniecēm bija Stukmaņu tautastērpi. Kolektīvs beidza darboties, un šos tērpus salika noliktavā. Nevienam tie nebija vajadzīgi, un audumu sabojāja kodes. Vienu es paguvu saglābt.
Svešumā vieglāk dziedāt
— Bieži nākas piedalīties koncertos?
— Kur uzaicina, tur labprāt dodamies. Vistālāk esam bijušas Hanzas dienās Vācijā. Iesaistāmies arī kāzu norisēs Kokneses pilsdrupās, un cilvēkiem tas ļoti patīk. Šogad Lieldienās būsim Aizkrauklē “Kalna Ziedos”, bet vēlāk dziedāsim pansionātā “Mēmele”, kur jau arī iepriekš esam bijušas. Jādzied būs arī Koknesē, jo savējos nevar aizmirst. Svešā vietā, šķiet, vieglāk dziedāt, jo pašu mājās tomēr ir lielāks uztraukums, kā publika uzņems.
— Vai mazdēls joprojām interesējas par folkloru?
— Šobrīd viņš studē Rīgas Tehniskajā universitātē. Folklorā viņš vairs nedarbojas, jo jauniešiem ir citas intereses. Kokle, vijole un cītara tagad stāv dīkā. Šo mūzikas instrumentu spēli viņš apguva pašmācībā.
— Tagad vecmāmiņai tie jāturpina spēlēt?
— Ar mani ir interesanti — varu dziedāt un zinu, ka melodiju noturēšu. Tomēr apvienot to ar mūzikas instrumenta spēli es nevaru. Esmu dzirdējusi, ka tā ir arī dažam profesionālam mūziķim.
Bēg no kolhoza
— Kā nokļuvāt Rīteros?
— Esmu dzimusi bijušā Kandavas rajona Dzirciemā, bet augusi Jumurdā. Rīteros esmu no 1958. gada, kad te ieprecējos. Tā ka sevi uzskatu par vietējo. Vīrs Jānis strādāja par kurinātāju pienotavā un uzraudzīja saldējamās iekārtas. Māja, kurā dzīvoju, celta pienotavas darbiniekiem, un mums tajā piešķīra dzīvokli.
— Kur satikāt nākamo vīru, dzīvojot tik tālu viens no otra?
— Mācījos Rankas lauksaimniecības skolā un brīvdienās biju atbraukusi mājās. Tolaik kolhozam palīgā ražas novākšanā sūtīja karavīrus. Kādu vakaru Jumurdā rādīja kinofilmu “Zvejnieka dēls”, bet pēc tam bija dejas. Viens puisis sāka mani cītīgi lūgt dejot, bet man viņš nepatika. Tad arī kāds virsnieks sāka man pievērst uzmanību, bet viņš man vēl vairāk nepatika. Beidzot starp abiem izcēlās ķīviņš. Sapratu, ka labi nebūs, un bēgu projām. Karavīrs mani izglāba un pavadīja līdz mājām. Toreiz bija tāda rudenīga nakts un dubļains laiks. Puisis pavadīja līdz tiltiņam, bet līdz mājām man vēl bija kāds kilometrs. Es gan tad parādīju kādu citu māju un teicu, ka tajā dzīvoju, lai no pielūdzēja tiktu vaļā. Viņš jautāja manu vārdu, jo gribot uzrakstīt vēstuli, bet es neteicu. Solīju, ka būšu nākamajā ballē, tomēr atgriezos skolā un nekur neaizgāju. Pēc kāda laika saņēmu no viņa vēstuli. Ar meitenēm nolēmām, ka es varētu arī atbildēt. Tā sākām sarakstīties. Puisi sauca Jānis un viņš bija rīterietis.
— Uzreiz arī apprecējāties?
— Nē, tas notika krietni vēlāk. Kad beidzu lauksaimniecības skolu, vajadzēja strādāt kolhozā. Agrāk bija tāds likums — ja vecāki iestājās kolhozā, tad arī viņu nepilngadīgie bērni bija kolhoznieki. Man tas bija nepieņemami. Tāpēc aizbraucu uz jaunceltnēm Sverdlovskā Urālos, kur nostrādāju trīs gadus. Visu šo laiku Jānis man rakstīja. Reiz atbraucu atvaļinājumā, un Jānis ieradās ciemos. Viņš teica, ka mani vairs projām nelaidīšot. Es novērtēju, ka puisis tik slikts nemaz nav — tīri simpātisks, vienkāršs un kārtīgs. Tā mēs ap Jauno gadu apprecējāmies. Tad arī kolhozs mani lika mierā, un es biju brīva meitene, varēju strādāt jebkuru darbu. Neesmu nožēlojusi nevienu dienu, ko ar vīru nodzīvojām kopā. Viņš bija vislabākais vīrs, kādu var vēlēt ikvienai sievietei. Diemžēl Jānis traģiski gāja bojā. Vīramāte, kuru visi dēvēja par Cielavu māti, Rīteros bija slavena saimniece. Domāju, te nav nevienas mājas, kurā viņa kādos svētkos nebūtu klājusi galdu.
“Cik viņi rijīgi!”
— Kādu darbu tad izvēlējāties?
— Biju pārdevēja veikalā Rīteros, bet vēlāk aizgāju uz Telefona aparātu rūpnīcu Aizkrauklē, kur nostrādāju līdz pensijai. Kad dzīve traģiski sagriezās, vienai vajadzēja uzturēt bērnus, tāpēc meklēju darbavietu, kur vairāk maksā. Rūpnīcas plastmasas cehā varēja labi nopelnīt.
— Ne rūpnīcas Aizkrauklē, ne veikala Rīteros vairs nav…
— Tas ir traki. Mums te Rīteros, reiz bija savs centrs ar kultūras namu, kurā spēlēja pat teātri, bija dziedātāju ansamblis, deju kolektīvs. Darbojās arī feldšeru punkts, pasts, pienotava, kur ražoja sieru, sviestu un krējumu. Tagad nekā vairs nav — pliki mūri un nekārtība apkārt. Vienīgā vieta, kur iepirkties, tagad ir autoveikals, jo tuvākais veikals ir Koknesē. Autobusa biļetes ir dārgas, un cilvēkiem tie ir papildu izdevumi. Es reizi nedēļā braucu uz mēģinājumu Koknesē, tad sapērkos produktus visai nedēļai. Ja kaut ko aizmirstu, jālūdz kaimiņiem. Ja samazinās autobusu reisus, cilvēkiem būs vēl grūtāk.
— Dzirdēts, ka esat liela adītāja.
— Adīt man tiešām patīk, īpaši cimdus. Rakstus cimdiem noskatu kādā žurnālā vai grāmatā. Pūrā tos nekrāju, bet dāvinu. Savulaik turēju dūnu trušus un iemācījos arī dziju vērpt. Trušus man nozaga, un no dzijas vairs nekā. Agrāk bija arī kazas, telīte un cūciņas, bet tagad jātaupa veselība. Toties ir dārziņš, un vasarā tajā vien grozos. Pagaidām viss mans “dārzs” ir uz palodzes. Ļoti patīk rušināties pa zemi. Ja nekas īpašs nav darāms, vienkārši aizeju uz dārzu paskatīties, kas izaudzis. Ja jau dzīvoju laukos, kaut ko pati arī varu izaudzēt, lai viss nav jāpērk veikalā. Vienīgi nespēju cīnīties ar gliemežiem. Cik viņi ir briesmīgi rijīgi! Burkānus un sarkanās bietes gan neēd, bet gurķim pusi “nokož” kā nieku, arī samtenes un rabarberus apēd.
— Vai patīk arī palasīt?
— Vairāk saista nopietnas grāmatas par vēsturi, izsūtītajiem, emigrāciju un dzīvesstāsti. Televīzijā patīk skatīties raidījumus par dzīvniekiem. Politika neinteresē, tā tikai sabojā omu. Grūti pieņemt to, ka tagad notiek.
— Dzīvojat viena?
— Jā, bet ģimene mani atbalsta un vienmēr atceras. Vajag tikai piezvanīt. Neviena dzimšanas diena nav pagājusi bez ziediem. Lai arī dzīvē bijis daudz sāpju, tomēr esmu stipra.
— “Laimas” vārds ir viens no spēcīgākajiem latviešu sieviešu vārdiem. Kā sadzīvojat ar to?
— Vienmēr citiem esmu bijusi Laimucīte vai Laimīte. Kad vēl strādāju veikalā, visi bērni mani sauca par Laimas tanti. Vīrs dusmojās — kas es tik jaunos gados par tanti!
