Vēl nebiju pārstājis brīnīties par Aizkraukles pagasta ekskavatorista un buldozerista (kā viņš sevi pieteicis pats) Jāņa Krumberga 31. marta “Staburagā” pausto vēlmi izpostīt Daugavu ar jaunu hesiņu, kad saņēmu ziņu no kādas pazīstamas Daugavpils universitātes bioloģijas profesores: “Jaunjelgavas novada dome nav apstiprinājusi dabas aizsardzības plānu Aklajam purvam ar smieklīgiem argumentiem, ko paudis VIRSMEŽZINIS (!) Ilmārs Gūtmanis. Tā patiešām ir izcila vieta, sen aizsargājama. Arī noteikumi par svina skrošu un ogu grābšanas mašīnu aizliegumu, kas viņam nepatīk, ir spēkā labu laiku. Pilnīga nekompetence! Vai kaut kas bez naudas un postīšanas šiem cilvēkiem vēl svēts?”
Par Jaunjelgavas domes naidīgo attieksmi pret saudzējamām, naudā nepārvēršamām Aklā purva dabas vērtībām biju lasījis 29. marta “Staburagā”. Taču tur aizsardzības plāna noliedzējs godāts vien par “deputātu”, un ko daudz no tautas kalpa prasīsi! Taču, ja tādam vīram bez mutes brūķēšanas domē vēl ļauts ieņemt profesionāla Sēlijas puses meža sarga amatu, tad kaut kas nav kārtībā ar viņa izglītību vai valsts dienesta kadru politiku. Godprātīgs virsmežziņa darbs diezin vai savienojams ar nievīgu attieksmi pret vides vērtībām, ar I. Gūtmaņa, jāatzīst, rupjo uzsaucienu dabas zinātniekiem, Dabas fonda speciālistiem: “Jūs tur, Rīgā, (..) mums jūsu aizsardzība nav vajadzīga!” (“Staburags”, 29.03.2011.)
Tieši mežkopji 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā izvērsa cīņu pret toreiz, tāpat kā tagad, Latvijas teritorijā pārmērīgi uzplaukušo laupītājmežsaimniecību. Viņi paši izstrādāja pirmos meža aizsardzības noteikumus līdz pat muižniekus saniknojošai prasībai aizliegt kailcirtes. Mežsargiem turklāt jau tad bija skaidrs, ka dabai, varbūt atšķirībā no daudz kā cita, nepieciešama centralizēta aizsardzība un dienesti, ko nevar uzticēt vietējiem baroniem, tāpat kā tagad vietējiem domniekiem. Ar Baltijas mežsargu atbalstu Rīgas dabas pētīšanas biedrība un botānikas profesors K. Kupfers 1912. gadā nodibināja rezervātu Moricsalā, ko var uzskatīt par valstiskas dabas aizsardzības pirmo soli Latvijas teritorijā.
Tāpēc īpaši skumji, ka tēvzemes vides saudzēšanas simtgadē brīvajā Latvijā ir mežinieki, kuri ar skubu aprej dabas aizsardzības profesionāļus, kuriem, kā nojauš Daugavpils bioloģe, svētāka par meža dzīvību ir nauda jeb viss, ko no meža vai purva izspiest īslaicīgam personiskam labumam.
Tuvredzība? Mantkārība? Cinisms? Visas trīs netiklības, spriežot pēc “tālu skanošās mucas” skaņām, ieperinājušās Jaunjelgavas domē. Vai citādi tā pret strauji zūdošām neskartās dabas saliņām izturētos tik barbariski un nežēlīgi? Cerams tomēr, ne visi Jaunjelgavas deputāti pār vienu kārti metami. Vai tikai vairākumu šoreiz nav iebiedējis agresīvākais un bezkaunīgākais mazākums?
