Sveicināti! Es dzīvoju Neretā. Un tā ir mana bērnības bilde. Cik ātri gan skrien laiks! Šķiet, tas bija tikai vakar, kad ieraudzīju saules gaismu! Es to dienu ļoti labi atceros. Torīt no izlaiduma svinībām atgriezās mana jaunā saimniece Vineta. Vēlāk no mājnieku nostāstiem dzirdēju, ka visi mani brāļi un māsas dažādu iemeslu dēļ bija nobeigušies. Mani nosauca par Žuļiku. Tas tāpēc, ka man ir aktīva dzīves pozīcija un es nekad nestāvu malā. Varbūt tāpēc mani negribēja adoptēt tītarmāte.
Vasarā es aktīvi piedalos dārza darbos. Kādreiz jau pārcenšos — nu, pabar mani saimniece, un atkal viss norimst. Visvairāk nevaru ciest, ka mani liek sētiņā. Vai tad es kāda cietumniece, vai? Es vienmēr tai pārlecu pāri. Vēl man nepatīk nakšņot kūtī. Bērnībā gan bija labi — gulēju istabā. Īpaši man patīk “peldbaseins” bļodā. Maziņš gan ir, un saimniece vienmēr dusmīga, ka man tajā gadās šmuce, bet ūdenī es aizmirstu visu uz pasaules.
Es atklāšu jums noslēpumu — es nemaz neesmu Žuļiks, bet gan Žuļiciene. Saimnieki domāja: ja jau tik aktīvs un lustīgs, tad noteikti zostēviņš. Kad nesen sāku dēt olas, tad visiem bija lieli brīnumi — kā tas var būt? Kas tur ko brīnīties? Lieldienas taču tuvojas! Ja jau zaķi olas dēj, vai es sliktāka?
Tagad jūs mani nepazītu. Bērnības dzeltenīgo tērpu esmu nomainījusi ar jaunības pelēko. Teikšu atklāti — vecākās zosis mani īpaši neieredz, viņām laikam skauž, ka man ir droša aizmugure. Jā, man ir īpašs labvēlības statuss — jaunā saimniece visiem piekodinājusi: dariet ar citām zosīm, ko gribat, tikai Žuļiku lieciet mierā!