Pēteris Priedītis, kuram šogad aprit 115 gadu, skolotājs, žurnālists un diplomāts no Vietalvas, ir viens no tiem novada cilvēkiem, kuri pēc Otrā pasaules kara Latvijas vārdu godam nesa trimdinieku mītnes zemēs.
Zināšanu kārs
Pēteris Priedītis ir dzimis 1896. gada 4. aprīlī lauksaimnieku ģimenē Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Skološanos puisis sāka Vietalvas pagasta skolā, tad mācības turpināja Tautas apgaismības ministrijas skolā un Tukuma komercskolā, kuru viņš 1915. gadā absolvēja ar zelta medaļu. Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās būdams, Priedītis trīs gadus studēja Maskavas komercinstitūtā. Vēlāk viņš Latvijas Universitātē studēja tautsaimniecību un tieslietas.
Arī brieduma gados zināšanu kārais vietalvietis turpināja izglītoties un 1942. gadā absolvēja Rīgas Angļu institūta pedagoģisko nodaļu. Studiju gados Priedītis iestājās un aktīvi darbojās studentu korporācijā “Fraternitas Livonica”.
No Maskavas izraidīts
Pirmajos Latvijas Republikas gados Pēteris Priedītis bija Pļaviņu pamatskolas pārzinis, vēlāk strādāja Valsts statistikas pārvaldē. Jau tad viņš publicējās lielākajos latviešu laikrakstos ar pseidonīmiem “Indrāns” un “P. Jelgavietis”.
Žurnālista gaitas Priedīti aizveda uz Latvijas Telegrāfa aģentūru (LETA), kur viņš veica līdzstrādnieka, redaktora un ārzemju korespondenta pienākumus Maskavā, Kauņā un Varšavā. No Maskavas 1924. gadā viņš tika izraidīts par boļševistisko režīmu atmaskojošu rakstu publicēšanu.
1929. gada oktobrī Priedītis sāka strādāt Ārlietu ministrijā kā Latvijas sūtniecības Varšavā atašejs. 1939. gada jūlijā viņu pārcēla darbā ministrijā, preses nodaļā, kā arī par šifrēto telegrammu pārzini. 1941. gada maijā Priedītis pārgāja darbā Valsts bibliotēkā un palika tur līdz aizbraukšanai no Rīgas 1944. gada augusta beigās.
Cīnās par latviešu valodu
Pēc kara beigām Pēteris Priedītis dzīvoja Vācijā un bija šajā zemē nometināto latviešu pagrīdes pasta kurjers, kurš vēstules nogādāja Šveicē. Gandrīz divus gadus no sabiedroto okupētās Vācijas korespondenci uz ārzemēm nedrīkstēja sūtīt. No 1947. gada augusta viņš bija Latvijas sūtniecības Londonā konsulārās nodaļas darbinieks, vēlāk — sūtniecības sekretārs. Dažus mēnešus Priedītis bija arī latviešu pārstāvis pie ANO Bēgļu lietu augstā komisāra Ženēvā. Ilgstoši viņš bija arī aktīvs “Londonas Avīzes” līdzstrādnieks un no 1964. gada tās redaktors, kurš nenogurstoši cīnījās par latviešu valodas saglabāšanu un tīrību trimdā, par to tika arī apbalvots ar Baltu filologu biedrības Nameja gredzenu zeltā.
Darbojas “Daugavas Vanagos”
Ilgus gadus Pēteris Priedītis kalpoja kā latviešu luterāņu Londonas Miera draudzes priekšnieks, Baznīcas pārvaldes priekšnieks un tās padomes loceklis. Viņš turklāt darbojās “Daugavas Vanagos” un studentu korporācijā “Fraternitas Livonica”, bija arī korporāciju žurnāla “Universitas” Anglijas redaktors.
Žurnālā “Universitas” rakstīts, ka krietnais vietalvietis arī mūža nogalē bijis ļoti darbīgs: “Vēl pašā pēdējā laikā Priedītis ir izteicies, ka darbiem un daudziem pienākumiem neesot ne gala, ne malas. (..) Vēl dažas dienas pirms nāves (Pēteris Priedītis aizgāja aizsaulē 1974. gada 10. jūlijā) viņš piedalās “Daugavas Vanagu” centrālās valdes sēdē latviešu mājā Almēlijā. Viņa neskaitāmie raksti presē skaidri liecina par uzticību Latvijas karogam un par to, ka viņš arvien ir stāvējis nomodā par latviešu tautas likteni.”
