Inga izauklējusi trīs meitas un kopā ar vecāko vēl šad tad uz diskotēku aiziet. Šķiet, ka viņai uguns zem kājām degtu, un mieru no ikdienas skrējiena rod vien svētdienās. Gan māte, gan viņas trīs meitas dzīvi izdzīvo, ņemot no tās visu, ko tā piedāvā. Viņas nav lielpilsētas sievietes — tepat Secē, izrādās, var skriet kā vāvere ritenī, darbus darot, un vakarā iekrist gultā, lai jau piecos atkal sāktu jaunu dienu.
Liktenīga satikšanās
Inga Vaškeviča ir skrejoša, mūžam jauna sieviete, kurai dzīve piespēlējusi iespējas, ko viņa neprātojot pieņēmusi. Dzimusi Sunākstē un, kad pagasts maksājis stipendiju, izmācījusies par grāmatvedi. Pēc skolas beigšanas Sunākstē grāmatvežu bija atliku likām, nācās darbu meklēt kaimiņu pagastā. Tagad viņa brīnās pati par sevi — kā ko tik garlaicīgu kā grāmatvedes darbs reiz varēja izvēlēties?
— Ticat liktenim vai arī cilvēks pats ir dzīves noteicējs?
— Secē dzīvojot, pirmo reizi saskāros ar zīmēm dzīves ceļā. Pirms 20 gadiem sūkstījos draudzenei, kura jau bija precējusies, audzināja trīs bērnus, ka, redz, viņa ir laimīga, ir ģimene, vīrs. Viņa ieminējās, ka Secē no dienesta atgriezies kāds sakarīgs puisis, Normunds vārdā. Teicu, ka tādu nepazīstu. Tajā pašā dienā satikām viņu pie veikala — sēdēja uz motocikla un sveicināja. Ar nākamo vīru iepazinos ballē 16. decembrī. Liktenis. Tāpēc ticu šādām zīmēm dzīvē, tik jāprot tās saskatīt. Kad jūti, ka dzīvē kas jāmaina, jātur acis vaļā un jāļaujas. Kad atnācu uz Seci, bažījos, ka nebūs, ko darīt. Bet nepagāja ne nedēļa, kad piedāvāja pārdevējas darbu.
Netālu no Seces dzīvo arī vīra Normunda māte, bet pie viņas vairs tik bieži kā tad, kad meitas bija mazākas, neaizbraucam. Tur viss galdam nepieciešamais izaug. Arī tam, ko saucu par vaļasprieku, — salātu gatavošanai. Katra jauna recepte jāizmēģina, un, ja nav jaunu, pamainu jau zināmo sastāvu. Pie ievārījumu katla gan nav pacietības stāvēt. Varu salasīt ogas, bet vārīšana ir par nogurdinošu. Labāk tajā laikā daru ko tīkamāku.
Vienmēr īstajā vietā
Citādi bija, kad bērni vēl mazi un dzīvojām Talsiņā. Tad govis, cūkas un vistas turējām, bet līdz ar pārcelšanos uz Seci dzīves ritms mainījies. Veikalā, kuru no jauna nesen atvēra, strādāju par pārdevēju, līdz tas izputēja. Tūlīt pat piedāvāja apkopējas darbu kultūras namā. Ar to arī maisam gals bija vaļā. Katrā kultūras pasākumā nācās piedalīties, palīdzot tos organizēt, līdzdarbojoties norisē. Kad par kultūras dzīvi Secē rūpējās Vineta Liepiņa, biju tā, kura sagaidīja muzikantus, māksliniekus, raudzījās, lai viņiem nekā netrūktu. Kādu dienu pagasta priekšnieks ieminējās, ka Secē sporta dzīve apsīkusi. Un atkal “pagadījos” īstajā vietā un kopš pērnā marta esmu sporta darba organizatore. Paralēli tam pirms pieciem gadiem, kad nodibināja biedrību “Greblis”, arī man radās iespēja tajā strādāt.
Sieviete dejo ar sievieti
— Cilvēks, kurš man ieteica par jums uzrakstīt, sacīja, ka daudz darāt tikai par paldies.
— Bet man jau nav grūti kaut ko nokārtot, sarunāt. Vai par visu vienmēr jāsaņem nauda? Tas tā iegājies un nešķiet kaut kas īpašs. Šonedēļ, piemēram, bija kulinārijas kursi, tiem sarunāju cilvēkus. Ja mani kāda lieta aizrauj, varu citus pierunāt, tajā skaitā bērnus un bērnu draugus. Arī tango nodarbībām, vien žēl, ka sievietei jādejo ar sievieti. Vīrieši nenāk, pārāk kūtri. Tā nu jāiztiek, mainoties lomām un pusi dejas soļu liekot kā kungam, pusi — kā dāmai. Vieni no pēdējiem ir iekštelpu dizaina pamatu kursi, kuros mācos pīt, lampu abažūrus veidot.
Pati bez kopleksiem
— Kāpēc tieši jūs izraudzījās par sporta darba organizatori?
— Nav man sporta skolotājas izglītības, bet laikam manas enerģijas dēļ. Spēlēju volejbolu, basketbolu, tautasbumbu un rokasbumbu. Jaunībā skolas laikā biju liela volejboliste, tāpēc tagad ceļi sāp. Tā pirms gada sāku nodarbības trīs reizes nedēļā. Vienu dienu nāk lielāki bērni, otru — mazie ar mammām, trešajā — pieaugušie. Bērni labprāt nāktu, bet mammas nevēlas. Kāpēc? Ne tāpēc, ka naudas nebūtu, jo pasākumi ir bez maksas. Cilvēkiem ir lieli kompleksi iziet sabiedrībā, parādīt sevi citiem. Kad Secē sākās līnijdeju nodarbības, pirmajā ieradās daudz sieviešu — pilna zāle. Uz otro jau puse neatnāca. Teicu viņām, ka vīrieši uz līnijdejām nenāk, nav iemesla kautrēties. Neiedziļinos viņu problēmās, pietiek darba ar tiem, kuri jūtas brīvi. Man šādu kompleksu nav, eju visur, un vīrs agrāk pārmeta, ka pucējos citu dēļ. Bet patīkami, ja ievēro, ja komplimentus saka, un kāpēc lai no tā izvairītos? Arī pati pa laikam bumbu uzspēlēju, bet esmu secinājusi, ka kopā ar vīriešiem volejbolu spēlēt nav iespējams. Viņi neņem vērā to, ka esmu sieviete, sitieni pa bumbu tik spēcīgi, ka labāk no tās izvairīties nekā atsist. Basketbolā vēl kaut cik turu līdzi, bet gadās, ka stipri pagrūž, un tad pāriet apetīte spēlēt.
Augstpapēžu zābakos nestaigā
— Vai jums ir svarīgi būt sievišķīgai?
— Mājās tas nav tik būtiski, bet, kad eju cilvēkos, padomāju par apģērbu, apaviem, kā izskatos. Kā jau sporta darba organizatore, augstpapēžu zābakos reti esmu redzama. Biežāk sporta apavos, treniņbiksēs. Tā jūtos ērtāk. Cita lieta, ja braucu uz pilsētu. Meitām gan tas ir svarīgi, un jaunākā reizēm aizrāda: mamma, kā tu tāda uz ielas iesi?
— Tik aktīvam, sabiedriskam cilvēkam kā jūs uz lielpilsētu prāts nenesas?
— Kad vecākā meita vēl bija maziņa, vīrs mēģināja pierunāt pārcelties uz Rīgu. Es pateicu kategorisku nē. Baidos no pilsētas, neinteresē man tā. Drīz pēc tam, kad kļuvu par sporta darba organizatori Secē, bija Jaunjelgavas novada domes piedāvājums arī tur vadīt sporta dzīvi. Labi, ka apstākļu sakritības dēļ šo nodomu neīstenoju. Nespēju iedomāties, kā varētu darbus apvienot.
Uz balli kopā ar meitām
— Ko mātei nozīmē izauklēt trīs meitas?
— Ir atšķirība starp bērniem, kuri auguši kaut vai Seces centrā, kā jaunākā meita Olita, un tiem, kuri savrup, kā Sigita un Linda, Talsiņā. Ietekmē arī kaimiņu bērni, un teikt, ka bērns aug tikai ģimenē, nevar.
Ar meitām man paveicies, jo ar tādu dzīves ritmu, kāds man, māja bieži vien atstāta novārtā. Lielās meitas te ierodas nedēļas nogalē, toties jaunākā dara visus mājas darbus. Plīti iekur, istabas izslauka. Pati esmu cīrulis. Agri eju gulēt, tā ap deviņiem, un celties patīk ap pieciem, sešiem. Tik žēl, ka nedrīkst trokšņot, pārējie vēl guļ.
Vecākās meitas jau lielas, joprojām ar abām dodos uz ballēm, diskotēkām. Tāpēc pati jūtos ap gadiem 25…
Paldies mammai, ka nelaida
Jautāju Sigitai, kura arī piedalās sarunā, kāda mamma bija viņas bērnībā?
— Ļoti stingra un turējās pie saviem principiem. Atceros viņas vārdus — kamēr sasniegsi astoņpadsmit gadu, nedarīsi to, ko citi, bet klausīsi mani. Kad mācījos 8. klasē, tik ļoti vēlējos iet uz diskotēku, pat asarām acīs lūdzos, bet viņa bija nepierunājama. Tagad esmu pateicīga par to, ka izaudzināja mani tiešu tādu, kāda esmu. Par daudziem saviem vienaudžiem varu teikt, ka, aizejot uz pilsētu mācīties, viņu uzvedība mainās. Man paveicies — neesmu “nogājusi no sliedēm”. Par to esmu pateicīga saviem vecākiem.
— Vai ar mammu esat līdzīgas raksturā?
— Jā, arī es pieņemu dzīves izaicinājumus. 8. klasē piedāvāja Murjāņos trenēties airēšanā. Vairākus gadus ar to nodarbojos, un tad klikšķis —“pārslēdzos” uz basketbolu. Pabeidzot vidusskolu, kad vajadzēja izvēlēties, ko darīt tālāk, svārstījos starp bioloģiju, ķīmiju un valodām vai sabiedriskajām attiecībām. Iesniedzu pieteikumus visās iespējamajās augstskolās, tiku valodās. Mirkļa iedoma, kuru nenožēloju. No septembra kopā ar māsu dziedam Seces jauniešu ansamblī. Mēģinājumi notiek piektdienu vakaros. Nepatīk man sēdēt mājās. Tad jūtu, kā pārtopu mietpilsonē. Vienmēr interesējusi pasaule, kas būs tur, tālāk. Metos iekšā, nedomājot par to, kas būs pēc tam. Punus uzsist vēl nav nācies.
Svētdienās traukus nemazgā
— Kādam, jūsuprāt, jābūt cilvēkam līdzās — vai tikpat aktīvam, trakam?
— Noteikti nē. Tad ātri apniktu viens otram. Drīzāk raksturā pretējam, mierīgam, līdzsvarotam. Lai vakarā pēc darba varam satikties un pārspriest dienas notikumus. Arī vienā darbavietā ar savu vīru nevarētu strādāt.
— Pavasaris viesīs ko jaunu ikdienā?
— Gribas atkal ko jaunu. Šoreiz kādu darbu, lai nopelnu. Studentei kāds lats lieti noderētu. Pēc mācībām ir brīvs laiks, un, ja tajā neiegadās sporta nodarbības, to varētu veltīt pusslodzes darbam. Ir jau kāds piedāvājums asistentes vietai. Darbs sola daudz jaunu kontaktu, braukšanu — to, kas man patīk.
— Vai kam citam, izņemot darbu un sabiedrisko dzīvi, arī atliek laiks?
— Grāmatām un televizoram nē. Bieži ir tā, ka mājās esmu astoņos un deviņos jau guļu. Pašas dzīve man šķiet interesantāka par to, kuru apraksta grāmatās vai rāda filmās.
Agrāk, kad naudas bija vairāk, bērni mazāki, brīvdienās devāmies uz Rīgu, uz vietas nesēdējām. Tagad labi, ja vasarā atrodam laiku kopā pasēdēt un uzcept šašliku pie vīramātes. Līdz pat septembrim visas sestdienas ir jau aizņemtas ar pasākumiem Seces muižā. Sev atliek tikai svētdienas. Ko daru? Guļu, skatos televīziju, uz virtuvi neeju, traukus nemazgāju, ēdienu negatavoju. Manis nav, varbūt vien mana ēna. Ja izdodas nopirkt biļetes uz teātra izrādi Rīgā, cenšos reizi mēnesī šo iespēju izmantot. Secē biļetes ir “uz izķeršanu”. Pat trīsdesmit biļešu ir par maz. Uz izrādēm te, ja biļete ir par latu, skatītāju maz, bet uz Rīgu pat piecpadsmit latu nežēlo. Man tas ir tik ierasti — uz pāris stundām atslēgties no visiem un visa, kas te. Prom, viena pati.
