Sācies pavasaris. To var just arī “Staburaga” lasītāju vēstulēs — cilvēki ir gan sarūgtināti par negācijām, kas pēc aizvadītās ziemas gluži kā īleni lien ārā no maisa, gan grib dalīties savā priekā.
Aizkrauklietis Jura kungs (redakcijai uzvārds zināms), kurš šobrīd ir pensijā, sašutis par izsaimniekotajiem īpašumiem privatizācijas procesā. Viņš uzskata, ka tiem, kuri pieļāva valsts mantas izpārdošanu, tā jāatdod atpakaļ. Aizkrauklietis raksta:
“Šos izsaimniekotājus un miljonārus, kuri 20 gadu laikā saradās kā sēnes pēc lietus, vajadzētu atstāt vienās drēbēs ar lāpstu rokā, lai parāda, kā ar godīgu darbu var tikt pie miljoniem. Es pats no 1968. gada esmu godīgi nostrādājis par autovadītāju, bet par miljonāru neesmu kļuvis.”
Arnolds Vabulis, kurš šobrīd dzīvo Rīgā, vēlas pievērst lasītāju uzmanību māju siltināšanai, ko turpina daudziet Latvijā, arī Aizkrauklē. Viņš uzskata, ka netiek pievērsta pietiekama vērība namu bēniņu un griestu siltināšanai. Tikai tā var atrisināt problēmu, lai cilvēkiem mājokļos nevajadzētu salt un nebūtu pārlieku lieli rēķini par apkuri.
Marija Martinsone no Kokneses vēlas pavēstīt kaut ko iepriecinošu. Viņa veltījusi dzejoli Kokneses mūzikas skolai 20 gadu jubilejā, jo viņas mazbērni apmeklē šo izglītības iestādi. Dzejolis ir krietni garāks, bet vistrāpīgākie šķita šie vārdi:
“Cik drūma, vientulīga būtu mūsu dzīve,
Ja ierobežota būtu mūzikai tās brīve.
Lai tad pavasarī, ko tik ļoti gaidām mēs,
Mūzika un dziesmas skan visās pamalēs.”