Rīt daudzviet bieži būs dzirdams “April, april!”, jo 1. aprīlis neoficiāli ir joku un smieklu diena. Sanijai Sonorai Jankovskai, kura mācās I. Gaiša Kokneses vidusskolas 5. klasē, jokoties un smīdināt citus tīk vai ik dienu.
— Dažreiz skolotājiem ar mani ir grūti, viņi ir nelaimīgi, ka esmu tik ļoti runīga un man patīk jokoties, bet tas man kādreiz palīdz izvairīties no bāriena par neizpildītiem mājasdarbiem. Savukārt klavierspēles skolotāja (meitene mācās arī mūzikas skolā — aut.), šķiet, reizēm domā, ka esmu pārāk nenopietna, — atklāj Sanija.
Drošībā ar omīti
Sanijas labākā draudzene ir omīte. Meitene saka: “Ar viņu es jūtos drošībā, arī tad, kad rudenī ejam ogot vai sēņot. Ar mammu apmaldītos trijās priedēs un droši vien ceļu uz mājām tik ātri neatrastu.”
No omītes meitene saklausījusies arī dažādus blēņu stāstiņus no viņas bērnības. Prātā palicis gadījums, kā omīte, vēl pavisam maza būdama, ieraudzījusi pa dīķa ledu kaķēnu staigājam un nospriedusi: “Ja jau viņš var, kāpēc es ne?”. Taču viss beidzies ar ūdenspeldi.
Sanija jau vairākus gadus piedalās skolā rīkotajā konkursā “Anekdošu virpulis”. Tāds būs arī šogad.
Vairākkārt viņa izvirzīta finālam Rīgā. Līdz šim iegūts “Mazā smīdinātāja” tituls, bet viņas mērķis ir aizrunāties līdz “Lielajam smīdinātājam”. Konkursiem gatavoties viņai daudz palīdz latviešu valodas skolotāja Ingrīda Frīdenberga.
Patīk krievu seriāli
Sanija stāsta, ka skolā 1. aprīlī viens otru cenšas izjokot. Viņa atceras kādu joku no pērnā gada. Kādam zēnam pateikuši, ka viņam nosmērēta seja. Kamēr viņš gājis pie spoguļa, uz sola nolikuši vārītu olu, un viņš uz tās uzsēdies.
“Vispār jau tāds paskarbs joks,” atzīst meitene. Viņa nav sajūsmā par amerikāņu jociņiem, kad viens otram aizliek kāju priekšā, sviež sniega pikas sejā, mētājas ar ēdienu. Brīvajā laikā Sanija labprāt skatās komēdijas, īpaši viņai patīk krievu seriāls “Mīļā aukle” un ukraiņu “Radu būšana”.
Joku dienas
vēsture*
Bet kad cilvēki sākuši jokot 1. aprīlī? Vēstures materiāli liecina, ka aprīļa jokošanas tradīcijai ir vismaz 440 gadu. Viena no versijām par joku un izmuļķošanas dienas pirmsākumiem ir Francijas karaļa Kārļa IX 1564. gadā izdots rīkojums, ar kuru pasludināja, ka valsts teritorijā jaunais gads oficiāli sākas 1. janvārī. Līdz tam franču kalendāros valdīja haoss — katrs novads noteica citu laiku. Vairumam Eiropas viduslaiku pilsētu gada sākuma punkts bija 25. marts. No šī datuma sākās brīvdienas, kas beidzās 1. aprīlī. Tauta pie kalendāra reformām nespēja pierast un tāpēc jokoja, 1. aprīlī apsveicot cits citu Jaunajā gadā ar tukšiem dāvanu groziem.
Kā joko latvieši
Latviešu sabiedrībā aprīļa joki aizsākti 19. gadsimta beigās, tradīciju aizgūstot no vāciešiem. Jokoja arī avīzēs, īpaši populāri tas bija pirms Pirmā pasaules kara. Sākumā tie bija brīnumi no ārzemēm, piemēram, Parīzē kādā varietē priekšnesumu sniedza pīles ar trijām galvām.
Savulaik “Dienas Lapā” sīki bija aprakstīta meteora nokrišana netālu no Helsinkiem. Avīze vēstīja, ka tā vidū atrasta metāla lode. Nākamajā dienā avīze rakstīja, ka lode pāršķelta, un, lai lasītājs zinātu, kas tajā bijis, viņam iepriekšējās dienas avīzes septiņu “Sīkumu” burti jāsaliek tādā secībā, kā tie nodrukāti. Saliekot blēņu īsziņu sākuma burtus, iznāca “Aprīlis”.
