Pirmdienas un piektdienas ir darbiem pārpildītas. Darbs piektdienā, kā ierasts, beidzas vēlu vakarā, un tas, kas palicis nepadarīts, jāpārceļ uz jaunās nedēļas sākumu. Pirmdiena ir nedēļas darbu plānošanai, bet otrdienas saucu par Rīgas dienām, kad tiekos ar klientiem, piedalos sapulcēs.
Pārējās nedēļas dienas paiet, risinot problēmas. Piemēram, kravu piegādes laiku saskaņošana, kas ir īpaši smagi aizsalušā Rīgas jūras līča dēļ, kad kuģi kavējas par diennakti, un nereti arī privātu iemeslu dēļ. Tādēļ tas, ko esmu iecerējis darīt trešdienā, jau iepriekš jāpārdomā. Vai tas ir putenis Polijā, salūzis mašīnas ģenerators, vai avārija, un sākas zvanīšana, maršrutu saskaņošana ar pārējiem. Sestdiena ir mierīgāka, kad var apsēsties pie pavadzīmēm, sakārtot naudas lietas un vakarā doties uz pirti. Pērn firmas apgrozījums bija pusotra miljona latu. Tāpēc darba pietiek arī brīvdienās. Kad darbs padarīts, sākas pats smagākais — cīņa, lai klients samaksātu. Nepietiek ar zvaniem, mēnešiem ilgu gaidīšanu. Pie viena otra nākas ierasties personīgi, rakstīt brīdinājuma vēstules.
Aizvadītā nedēļa bija nedaudz citāda ceturtdienas protesta akcijas Rīgā dēļ. Pievienojos visām pretenzijām, kuras izvirza Kravas pārvadātāju asociācija, un, tā kā firma ar to saistīta vistiešākajā veidā, starp smagajām automašīnām divas bija no mana uzņēmuma. Iekrāvuši preci, autovadītāji devās uz Rīgu un pievienojās protestētājiem, kuri traucēja satiksmi un bojāja omu pārējiem. Kolēģi baļķu vedēji to darīja pa ceļam uz Bolderājas ostu. Tukšā braukt būtu neizdevīgi. Septiņdesmit latu degvielā nodedzināt, tikai protestējot, nav vērts. Kādas bija mūsu prasības valdībai? Lai ieklausās. Tāpēc jau to sauca par brīdinājuma akciju. Ja valdība mūs ņemtu vērā, manuprāt, tas sekmētu ekonomikas izaugsmi. Nemitīgi paaugstinot nodokļus, notiek pretējais. Par to liecina arī šī gada sākuma mazie nodokļu ieņēmumi. Katrs cenšas likumīgi vai nelikumīgi tos nesamaksāt. Kāpēc Igaunijā ceļa nodoklis jau ir ierēķināts degvielas cenā, bet mēs to maksājam vēl papildus? Man kā kravu pārvadātājam par Eiropā iegādāto degvielu atmaksā akcīzes nodokli, bet Latvijā nekas tāds nenotiek. Ja gadā no iztērētajiem 50 tūkstošiem latu var atgūt septiņus, arī tā ir nauda. Par laimi, Latvijā nodarbinām tikai trīs no septiņpadsmit automašīnām, tāpēc krīzi tik smagi neizjūtu.
Otra prasība bija ierīkot atbilstošas smago automašīnu stāvvietas. Tajās jābūt iespējai atpūsties, nomazgāties, paēst. Kāpēc var nemitīgi paaugstināt sodus, bet par to, lai autovadītājiem uzlabotu servisu, nedomā? Un, protams, arī briesmīgie autoceļi, kurus vajadzētu uzlabot.
Par to, kas valstī ir legāli un kas nelegāli, liecina pagājušās nedēļas notikumi ar bijušo Muitas kriminālpārvaldes priekšnieku Vladimiru Vaškeviču. Atkal jau kāds tur, augšā, izspruks cauri sveikā, samaksājis 60 tūkstošu latu. Un vai viņš ir pirmais, kurš, iespējams, izvairīsies no soda? Tāpēc runāt par legālo un nelegālo degvielu ir nevietā, jo kurš skaidri var pateikt, ka šobrīd ar to nodarbojas tikai dažas privātpersonas?
Turpinās tautas skaitīšana un ar to saistītās problēmas. Šis pasākums jau sāk šķist nenopietns. Arī pie manis ieradās skaitītāja, paziņa, sakot, ka darbu padarīs un drīz dosies peļņā uz ārzemēm. Jautājumi, uz kuriem atbildēju, nekādu skaidrību galu galā neviesīs. Par to jau arī kreņķis, ka daļa cilvēku, saskaitoties internetā, kā savu dzīvesvietu norādījuši transformatora būdiņu vai kafejnīcu. Arī mājās skaitītājiem viens otrs samelos. Kāpēc? Cilvēki vairs netic nekam. Dzīvojam ar cerību, ka būs labāk, bet liekas, ka notiek pretējais. Ražošanas attīstības nav, dzīvo pēc principa: nopērc — pārdod.
Esmu to pusē, kuri ir par mazākiem nodokļiem, bet par lielāku apgrozījumu. Piemērs no dzīves, ko pats redzēju Luksemburgā, kur dzīve nav lēta. Pie degvielas uzpildes stacijas piestāj tūristu autobuss, un visi kā traki kastēm pērk kafiju. Benzīntankā, kur tā jau ir liels uzcenojums. Tāpēc, ka viņiem PVN ir 16%. Tur neviens aiz stūra neko pa kluso netirgo. Pie mums jādomā, kā izgrozīties. Tāpēc vieglo mašīnu noformēju kā personisko, lai ietaupītu 360 latu gadā un neatdotu tos nodokļos.
Ar sociālā budžeta pildīšanu saistīta arī “Latvenergo” tarifu lieta. Ne jau aiz labas dzīves kāds vēlas paaugstināt maksājumus. Šis lēmums ir ekspertu caurskatīts, atbalstīts un ne no zila gaisa paķerts. Personīgi, protams, neesmu par cenu celšanu, bet, ja tas kaut kādā veidā sekmēs kopējos procesus, jāpiekrīt. Arī starp elektrības, tāpat kā siltuma, patērētājiem ir daudz nemaksātāju, un arī viņu vainas dēļ cena jāceļ.
Japāna joprojām cīnās ar zemestrīces seku likvidēšanu. Pret dabu cilvēks ir bezspēcīgs, un mēs varam būt laimīgi, ka dzīvojam vietā, kur šādas katastrofas nenotiek. Kad līdzīga avārija notika Černobiļā, arī mani izvēlējās sūtīt uz turieni strādāt, un tikai laimīgā kārtā paliku mājās. Divi paziņas, kuri aizbrauca, atlikušo dzīvi atkarīgi no zālēm. Par Latvijas vēstniecības attieksmi pret tur esošajiem tautiešiem, ka it kā viņiem liegta palīdzība, varu teikt: cik pašam nācies saskarties ar vēstniecības darbu Eiropā, konkrēti Francijā, cilvēki vienmēr bijuši atsaucīgi un aizstāvējuši mūsu intereses. Autovadītāji bieži vien tiek apzagti — pazūd pase, nauda, un vienīgie, kuri šajā situācijā var palīdzēt, ir vēstniecības darbinieki.
Turpinās karš Lībijā, kas mani satrauc tāpēc, ka var ietekmēt degvielas cenas. Uzskatu, ka tā ir tāda pati “perestroika”, tikai šoreiz Āfrikā. Katrā zemē tā izpaužas citādi, arī Latvijā neatkarību izcīnīja savādāk nekā, piemēram, Igaunijā. Lībijā cilvēki ir temperamentīgāki, ķeras pie ieročiem.
Nedēļas beigās Latvijā pieminēja komunistiskā terora upurus. Vēsture jāatceras, daļa no tiem, kuri cieta, vēl ir dzīvi, bet ar Krieviju jāprot sastrādāties, vēsturi nevajag jaukt ar šodienas situāciju. Arī mana firma iesākusi pārvadājumus uz austrumiem, un jūtams, ka tur ekonomika attīstās. No Francijas uz Maskavu vedu saldējumu par diviem latiem gabalā, “Mercedes” iekārtas no Vācijas piegādāju Krievijai. Kāpēc Latvijā nevarētu atvērt kādu līdzīgu ražotni?
