Patiesībā nav vairs tālu brīdis, kad no ledus un sniega paliks vien atmiņas un šīgada zemledus makšķerēšanas sezona būs beigusies. It kā varētu teikt: liekam urbjus un kastes uz ziemošanu, un laiks būtu pārcilāt vasaras inventāru, bet, ja raugāmies no pašu makšķernieku viedokļa, tad tieši tagad uz pēdējā ledus var tikt pie visiepriecinošākajiem lomiem. Tieši tagad, kad saulīte patīkami silda, āliņģos ieplūst kūstošā sniega ūdens, kas savukārt zem joprojām biezās ledussegas rada papildu skābekļa piegādi, tāpēc zivīm neapšaubāmi sākas kustību un barošanās aktivitātes. Tāpēc tagad, vispirms gan ņemot līdzi veselo saprātu, jo diemžēl labākās copes vietas ir uz visai neprognozējamām upēm, var mēģināt ķert lielos asarus, brekšus, vimbas un raudas. Trāpās arī līdakas, bet neaizmirsīsim, ka viņām pašreiz ir paturēšanas liegums. Ja tas gadījumā piemirstas, tad par atgādinājumu varētu kļūt 100 latu naudassods, ko jums par katru paturēto līdaku piešķirs zivju inspektors.
Ruduļu maisam gals vaļā
Ir vēl viena zivju suga — ruduļi, kas īpaši ezeros, kad ledus sāk kristalizēties un kļūst nedaudz putraināks, sāk ļoti aktīvi baroties. Nav jau gluži tā, ka arī pa ziemas vidu viņus nevarētu sameklēt, bet tomēr tieši tagad dienas laikā, uzejot bariņu, var iznākt tā pastrādāt, ka vakarā nevarēsiet no zivju zupas karoti pacelt. Rudulis gan nebūt nav pieskaitāms pie kulināriski labākajiem gardumiem. Es pat teiktu — tieši pretēji, un, ja man būtu pēc 10 ballu skalas jānovērtē viņa gastronomiskās īpašības, tad baidos, ka vairāk par 0,5 ballēm šai zivij iedot nevarētu. Pat līdakas, ja vasarā vai ziemā ruduli uzliek kā dzīvo ēsmu, uz šo pasākumu noraugās visai skeptiski un daudz labāk ķeras pie “dziesmas” asarītim. Rudulis ir ļoti asakaina zivs un praktiski noder tikai voblai vai samalšanai kotletēs. Vairāk šīm zivīm lietojumu virtuvē nezinu un nevaru iedomāties, taču no makšķerēšanas viedokļa šīs zivis ir tiešām ļoti sportiskas. Tikušas uz tievās aukliņas, viņas mormiškas galā izrāda cienīgu pretestību, un ir patiess kaifs makšķerēt. Turklāt rudulis ar savām spilgtajām krāsām uz baltā sniega fona ir tā vērts, lai veiktu fotosesiju. Ruduļi ziemā, pilnīgi pretēji vasarai, sapulcējas lielos baros un kaut kur pacenšas nolīst. Turklāt ir ļoti mazaktīvi. Diez vai būs kāds, kas droši varētu teikt, ka, lūk, tur un tur visas ziemas sezonas garumā ruduļus var vilkt tāpat kā asarus, raudas vai pličus. Ja arī šīs zivis kaut kur parādīsies, tad tie būs smalki un nelieli eksemplāri, kas nevienu makšķernieku praktiski neinteresē. Tagadējā brīdī viss krasi mainās. Sajūtot pavasara vēsmas, šīs skaistās zivis kļūst ļoti aktīvas, un bars kā smagais vilciens iesāk savu kustību, lai ieskrietos un apstātos tikai rudens pusē. Ja vasarā ruduļus sameklēsim pie jebkura zāļu kušķa, tad uz pēdējā ledus tik vienkārši vis nebūs. Ruduļi var būt jebkurā vietā — arī pilnīgi neloģiski klajā. Viņi var būt metra dziļumā un arī vietās, kur dziļums ir lielāks par pieciem metriem, bet jāatceras, ka rudulis nedzīvo pa gultnes dibenu. Drīzāk kur pusūdenī. Protams, ar iebarojamās barības palīdzību viņu var novilkt lejā pie grunts, bet viņš tāpat pie pirmās izdevības celsies augšā. Tāpēc, meklējot šīs zivis, sākt ar iebarošanu būtu diezgan muļķīgs pasākums.
Kur šīs skaistules meklēt
Vispirms ir jābūt pārliecībai, ka tieši šajā izvēlētajā ezerā ruduļu patiešām ir daudz. Vislabāk censties viņus sameklēt nelielos ezera līčos un ne jau pie zālēm. Drīzāk viņi būs līča vidusdaļā, un dziļumam nevajadzētu būt lielākam par pāris metriem. Tad nu palielā aplī tempā izurbjam kādus septiņus āliņģus. Attālumi no āliņģiem varētu būt no septiņiem līdz desmit metriem. Tā jūs vareni paplašināsiet savu meklējumu zonu un noteikti uzdursieties ruduļu bariņam. Tad pēc kārtas āliņģos no augšas ieberam (nevis ar barotavu nolaižam) raudu vai pliču barību, kas samaisīta kopā ar sarīvētiem cepumiem vai rīvmaizi. Barot ar motili nav nekādas vajadzības. Iebarojamai barībai jābūt sausai, lai, lēnām samirkstot, tā pamazām grimtu uz leju, veidojot barības stabu. Ruduļiem šāda ēsmas ķēde būs tieši pa prātam. Kad pēdējais āliņģis iebarots, nākam atpakaļ, ņemam smalku mormišku un sākam apstaigāt iebarotās vietas. Mormišku ar motili vai baltajiem tārpiem nolaižam uz grunts un tad ar smalku driblu, ik pa laiciņam apstājoties, ceļam augšā kaut vai līdz lunkas malai. Tā reižu desmit izmēģinām un, ja copes nav, ejam tālāk. Tiklīdz kādā āliņģī piesakās sarkanspurainais rudulis, tā šo vietu iezīmējam, atceramies, kādā augstumā viņš pieteicās, un iebarojam krietnu daudzumu barības, bet arī tikai un vienīgi no augšas. Krietnu daudzumu nozīmē, cik nav žēl, jo ruduļi noteikti būs lielā barā un diezgan ātri ar barību varētu tikt galā, bet mums taču vēl vismaz puse dienas priekšā. Ar ēsmu esmu pieredzējis visādus brīnumus, tāpēc, dodoties ruduļos, cenšos paņemt līdzi visas trīs svarīgākās ziemas ēsmas. Motili, baltos mušu kāpurus un smalkas slieciņas. Kādam varbūt liksies — ja jau motilis ir, ko tad vēl? Lūk, te jau ir tas joks. Ir gadījies tā, ka rudulis motilim neskatās ne virsū, bet, tiklīdz uz āķa parādās baltais tārpiņš, tā signāls uz barošanos padots. Pavasarī, tāpat kā vasarā, ir gadījies, ka pienāk izcili eksemplāri, svarā jau ap puskilogramu, un, tā kā makšķerējam salīdzinoši seklā vietā, kur auklas garums ir ļoti īss un līdz ar to nav vajadzīgā elastīguma, kas amortizētu piecirtiena brīdi, tad ieteiktu makšķerītes spolītei bremzi atstāt vaļā. Citādi var iznākt šķirties no visai dārgajām mormiškām, un maciņā parādīsies iztukšītis. Vēl pie ruduļu copes varu piebilst, ka viņas nav no bailīgākajām zivīm, tāpēc, ja vietā, kur bariņš ir, izurbsiet vēl kādu āliņģi arī copes kolēģim jautrākai sēdēšanai, tad varat pilnībā neuztraukties, jo zivis projām neaizmuks.
Kur pašreiz velkam vislabāk
Ļoti liela daļa makšķernieku kā jau katru pavasari traucas Lielupes virzienā. Šai upei tiešām ir nopietns presings, jo aktīvi ķeras sīgas, brekši, vimbas un salakas.
Jūrā pie Saulkrastiem joprojām labi nāk lucīši. Izmērs gan varētu būt lielāks, bet daudzums ir labs.
Daugavā, kur ir Ogres upes grīva, kā katru pavasari ienāk un uz kādu laiku piestāj raudu un brekšu bari. Copmaņi šo lietu zina, un nu jau kopš 12. datuma cope iet vaļā pilnā sparā.
Par ezeriem runāt nav īpašas jēgas, jo no pēdējā ledus praktiski strādā visas ūdenskrātuves. Raudas, plicēni, ruduļi, asari, gadās pa izcilam brekšu “papam”, tā ka būtībā ir, kur izvēlēties braukt. Tikpat labi varam aizceļot arī tālāk uz Igauniju, jo Peipusā ledus biezums ir ap metru. Tur, man šķiet, vēl visu aprīli varēs pieskriet. Viena daļa letiņu ir iecienījusi Pērnavas upi, jo arī tur viss notiek.
Atliek vien izvēlēties vietu, un uz priekšu! Ne asakas!
