Vakar, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, daudzviet novados notika piemiņas pasākumi. Piemiņas vietās pulcējās tie, kuriem bija lemts atgriezties no izsūtījuma, un daudzi citi, kuriem nav vienaldzīgs līdzcilvēku liktenis.
Arī Skrīveru centrā, pie piemiņas akmens, vakar pulcējās daudzi skrīverieši. Lielākā daļa no viņiem paši, vēl bērni būdami, piedzīvojuši izsūtījumu un atgriezušies. Citi atnākuši nolikt ziedus un iedegt sveces to ģimenes locekļu piemiņai, kuri palika svešumā.
Atnākušos uzrunāja Skrīveru novada domes priekšsēdētāja Gunta Lisenko, bērni runāja dzejoļus. Tajā brīdī pa dzelzceļa sliedēm garām aiztrauca preču vilciens. Riteņu klaudzoņa sirmajiem skrīveriešiem atgādināja baisos 1949. gada 25. marta notikumus.
— Arī mani šajā dienā aizveda, — kad vilciens bija aizbraucis, noteica Zenta Ceiča. — Man tolaik bija tikai 18 gadu. Brālis strādāja stacijā par elektriķi. No darba viņš atnāca ap pulksten diviem naktī — uz rampas esot bijis jāierīko apgaismojums. Viņš domīgi šūpoja galvu un noteica: “Mūs noteikti aizvedīs…”.
Ap pieciem no rīta pie durvīm klauvēja. Ienāca partorgs, paņēma mūsu pases, izskatīja sarakstu, tad pierakstīja mūs beigās un lika doties ceļā. Lūdzām, lai ļauj palikt vismaz slimajai mātei un jaunākajai meitai, taču viņš bija nepielūdzams. Lai gan dzīvojām netālu no dzelzceļa stacijas, mūs veda automašīnā, un mēs pirmie iekāpām vagonā. Pavisam bija pieci šādi vagoni. No izsūtījuma man vienai izdevās atgriezties…
Pēc piemiņas brīža visi devās uz novada kultūras centru, kur klausījās kora “Baltābele” koncertu un pie tējas tases atminējās pirms 62 gadiem notikušo.
