Kā cilvēku, tā arī tautas mūžā ir gaišās un tumšās dienas. Latvijas tautas vēsturē 1949. gada 25. marts ierakstīts melniem burtiem. Lai gan viss mainās, gan sliktais, gan labais saglabājas paaudžu atmiņās.
Baismo dienu atmiņu ugunskurs rīt tiks iededzināts arī daudzās mūsu novada vietās. Taču nedaudz skumji, ka atceres vietās parasti pulcējas tikai vīri un sievas sirmām galvām. Ar katru gadu viņu kļūst mazāk.
1948. gadā komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Latviešu zemnieki nevēlējās labprātīgi atteikties no savas zemes. Izsūtīšana skāra galvenokārt turīgo zemnieku ģimenes, kurām bija labāk iekoptas saimniecības. Turklāt zemnieki bija galvenie nacionālo partizānu atbalstītāji. 1949. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.
25. martā uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku — ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Pretestība kolektivizācijai bija lauzta — mēnesi pēc izvešanas jau vairāk kā 70% zemnieku bija iestājušies kolhozos.
Pēc 1956. gada liela daļa izsūtīto tika atzīti par nevainīgiem un viņiem atļāva atgriezties Latvijā. Izsūtīšanas brīdī konfiscētais īpašums netika atdots, un vajadzēja paiet vēl ilgiem gadiem, lai represētie atgūtu godīga cilvēka vārdu. 1949. gada 25. martā deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.
Vēstures grāmatās rakstītās rindiņas nespēj atainot to, ko izjuta izsūtītie uz Sibīriju.
Mums par viņu likteni jāstāsta saviem bērniem un bērnubērniem.
Birutas kundzei Koknesē kā atgādinājums un relikvija par mūsu tautas vēstures drūmajiem laikiem ir vīramātes lakats. Viņa sešus gadus bija izsūtījumā Omskā, un to viņai uzdāvinājusi kāda krieviete. Tas ir arī kā apliecinājums, ka galvenais dzīvē ir cilvēciskās attiecības, nevis tautība. Par mūsu tautas vēsturi ir jāstāsta arī citām tautām, lai nevienai tas nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo.
Un vislielākā cieņas izrādīšana represētajiem ir būt modriem par savu tēvu zemi. Viņi zina tās vērtību, jo izbaudījuši to ar sirdi. Taču — vai viņi ir gandarīti par šodienu?
