Netālu no Staburaga pagasta centra, meža ielokā, ir saimniecība “Škutāni”, kuru īpašnieki Sidorovi, tāpat kā vairums šejienes zemnieku, nodarbojas ar piena lopkopību. Kūtī deviņas slaucamas govis, un drīz atnesīsies vēl divas.
Saimniece Valda 31 gadu bija sākumskolas skolotāja Vīgantes pamatskolā, bet to slēdza. Dēls Jānis beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, ir diplomēts elektriķis, bet, darbu savā arodā neatradis, pagaidām saimnieko kopā ar vecākiem.
Zemenes negrib lasīt
Agrs pavasaris, un mazie lauku ceļi arī līdz “Škutāniem” drīz kļūs grūti izbraucami. Pirms manas ierašanās savu darbu tikko beidzis tautas skaitītājs. Viņš stāsta, ka pagaidām ar pienākumiem tiekot galā raiti, bet uz attālākām mājām nokļūt esot jau sarežģīti, ceļi nokusuši, bedraini. “Škutānos” viņš pieskaitījis sešus iemītniekus, bet es mājas pagalmā sastapu tik divus — Jāni un viņa tēvu Valdi. Savukārt mājās — Valdas kundzi un viņas sirmo māmuliņu Zentu.
Saimniece ceļ galdā tēju, un, aplūkojot paciņu, iedomājos, ka to bērni no ārzemēm atveduši. Tātad izceļošanas vilnis skāris arī šo ģimeni. Bet vēlāk noskaidrojas, ka no Sidoroviem neviens pat nedomā atstāt tēvzemi. Tēja gan atceļojusi no Anglijas, jo tur būts ekskursijā. Nav jau ārzemēs nekāda medusmaize, arī jāstrādā, un lielākā daļa nokļūst tajos pašos laukos, piemēram, zemenes lasīt — nosmej Jānis.
Labāk par elektriķi
Saimniece teic, ka šajā mājā dzīvo jau piektajā paaudzē. Divas meitas — Zanda un Evija — arī te deklarētas, bet abas mācās Rīgā, viena par skolotāju, otra būs farmaceite. Tā kā laukos skolas slēdz, Zandai te darbu vairs neatrast, savukārt Evija jau tagad piepelnās aptiekā Tukumā.
Dēls Jānis pagājušajā vasarā pastrādājis SIA “Šlokenbeka”, kas arī Staburaga pagastā būvē ceļu. Ziemā celtniecība pārtraukta, darbs uzteikts, kļuvis bezdarbnieks un nu gaidot pavasari, lai darbu atsāktu. Varbūt rudenī varētu strādāt savā profesijā, bet vēl neko skaidri nezinot. Ja būs darbs, saimniecībā palīdzēt tik daudz kā līdz šim vairs nevarēs. Uz Rīgu, kur darbu atrast, iespējams, varētu vieglāk, 24 gadus vecais jaunietis nevēlas doties, tepat esot interesanti. “Burzma man nepatīk,” viņš saka. Arī Jelgavā mācoties, dzīvoju nevis kopmītnēs, bet pie tantes ārpus pilsētas. Jaunam cilvēkam paļauties tikai uz saimniecību laukos ir riskanti. Tas var būt kā pagaidu variants, prātīgāk būtu atrast algotu darbu savā specialitātē.”
Vēl kādas sešas
Valdas kundze stāsta: kamēr skolā bijis darbs, saņēmusi algu, turējusi vien sešas govis. Piena nauda noderēja bērnu skološanai. Kļūstot par bezdarbnieci, kūtī nākušas klāt trīs brūnaļas, līdz ar to nomājot papildu zemes platības. Kūtī esot šķirņu “kokteilis” — kaut kas no sarkanraibajām un Latvijas brūnajām. Govis nav ļoti pienīgas, bet piecos tūkstošos tonnu gadā iekļaujoties. Par katru cenu “izspiest” maksimāli daudz nedrīkst, jo gotiņas sāk slimot. Piens ik pārdienas ar Sēlpils kooperatīvās sabiedrības mašīnu aizceļo uz Trikātas siera rūpnīcu. Iepriekš gan atbalstījuši vietējo ražotāju — “Daugavu”, bet pieaugošo problēmu dēļ sadarbība pārtraukta.
“Saimniecība ir kā izeja no bezizejas, un, izvērtējot plusus un mīnusus, palikt laukos izdevīgāk,” turpina saimniece. “Deviņas govis izdzīvošanai pietiek, bet plānojam skaitu palielināt līdz 15. Vairāk gan nespētu, jo ne zemes barībai, ne spēka trijatā apkopt vairāk. Palīgus sameklēt neiespējami, tāpēc jāpaļaujas uz sevi. Savulaik prātīgi plānojām izdevumus un kredītus neņēmām. Pirkām lietotu tehniku, biežāk jāremontē, toties sava, ne bankas.”
Bietes nenosargāja
“Par nožēlu, šībrīža lauksaimniecības politika orientēta uz lielajām saimniecībām, un projektus par pāris tūkstošiem, kādi mums būtu saistoši, neatbalsta,” secina Jānis. Saimniecībā varētu nomainīt lielāko daļu tehnikas, un pirmā nepieciešamība ir siena grābeklis. Piena naudas pietiek rezerves detaļām, degvielai un pašu iztikšanai. Lai arī cik mazs ir Eiropas atbalsts, tas noder saimniecības attīstībai. Par šo naudu pagājušajā nedēļā iegādāts siena ruļļu iekrāvējs. Arī piena dzesētājam savulaik nauda sakrāta. Par to, kāds būs nākamais pirkums, nolemjot ģimenes “konsilijs”, rūpīgi izvērtējot prioritātes.
“To, ka mazās saimniecības, kā mūsu, ir neperspektīvas, runā gadu divdesmit, un taisnība vien ir,” atzīst Valda. “Bet, manuprāt, vēl vismaz desmit gadu šis saimniekošanas modelis noturēsies. Tad mēs ar vīru būsim saimniekošanai nepiemērotā vecumā. Kad sākās krīze, vispirms grūtības izjuta lielās saimniecības. Mēs pārcietām zemās piena iepirkuma cenas un izķepurojāmies. Kas notiks ar “Škutāniem”, pēc tam laiks rādīs, un prognozēt nevar neko. Tāpēc jāgatavojas pavasara darbiem, šajās dienās esam sagādājuši malku. Kad atkusīs ceļi, šur tur tie būs ‘‘jāpielāpa’’. ”
Pēc pagājušā gada problēmām ar meža ciemiņiem biešu laukā šogad izlemts viņus nebarot — bietes nesēt. Pērn, lai nosargātu ražu, katrs no mājiniekiem dežurējis teltī lauka malā. Jānis stāsta, ka gulējis un klausījies. Kā sadzirdējis čaboņu, spīdinājis lukturi un pretī raudzījušies četri staltbriežu acu pāri. Rūdīti bija, ar laiku pat nebijās. Lauku arī īsti nosargāt neizdevās. Arī lielāka govju skaita dēļ bietes vajadzētu audzēt vairāk, bet tam darba roku nepietiek. Turpmāk saimnieki meklēs citu risinājumu. Pašu audzēto graudu pietiks vēl pavasarī un arī sēklai iznāks.
