Aizvadītā nedēļa paskrējusi nemanot. Šajā laikā nācās pabūt lielā daļā Aizkraukles reģiona, dodoties pie savas rotas vīriem. Gandrīz gadu dzīvoju Aizkrauklē un esmu zemessardzes 55. kājnieku bataljona pirmās rotas komandieris. Šajos braucienos ne tikai satieku un iepazīstu daudzus savus zemessargus, bet arī mazliet gūstu priekšstatu par apkārtni. Var teikt, ka aizvadītā nedēļa ir bijusi saspringtākā pēdējā gada laikā.
Pagājušajā nedēļā viens nozīmīgākajiem datumiem bija 16. marts — leģionāru atceres diena. Ap šo datumu katru gadu saceļ milzu ažiotāžu. Un uzskatu, ka tas ir nevietā. Kāpēc lai sirmie vīri, kuri cīnījās Otrā pasaules kara laikā vācu armijas rindās, nevarētu atcerēties savus kritušos biedrus un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Arī padomju armijas veterāni katru gadu pulcējas pie Uzvaras pieminekļa, un viņiem neviens to neliedz. Kad mācījos Sporta pedagoģijas akadēmijā, ar draugiem intereses dēļ bijām aizgājuši uz šo pasākumu. To svin vērienīgi.
Liela ažiotāža tika sacelta arī ar tautas skaitīšanu internetā. Pats arī, izmantojot i — bankas iespēju, sevi pieskaitīju. Es gan to izdarīju pēc tam, kad it kā esošās nepilnības bija novērstas. Nevaru teikt, ka tur būtu tādi jautājumi, kas pārkāptu cilvēktiesības. Sniegtās ziņas nav nekāds noslēpums. Man kā amatpersonai katru gadu Valsts ieņēmumu dienestā jāpilda deklarācija, un visu, ko esmu norādījis, jebkurš interesents var apskatīt internetā, tur arī ir ziņas par maniem ieņēmumiem un īpašumiem.
Pēdējā laikā sabiedrībā pēc apšaudes Jēkabpilī un cilvēka nogalināšanas kinoteātrī aktīvi diskutē par ieroču nēsāšanas un lietošanas ierobežošanu. Arī zemessargiem mājās ir šaujamieroči, bet mēs katru gadu veicam vismaz divas pārbaudes dzīvesvietās, kuru laikā raugāmies, vai ieroča glabāšana atbilst likumā noteiktajām normām. Ja konstatējam pārkāpumus, tad ieroci šis zemessargs mājās turēt vairs nedrīkst. Arī policijai katru gadu būtu jāveic regulāras pārbaudes, bet, ņemot vērā, ka darbinieku skaits ir samazināts līdz minimumam, tad nez vai viņi to tik regulāri spēj veikt. Saistībā ar apšaudi Jēkabpilī domāju, ka tur kaut kas nebija “tīrs”. Nedomāju, ka cilvēki, kas apzināti dodas uz noziegumu, nezina, pa kādu ceļu jāpamet notikuma vieta.
Tas, ka noziedzības līmenis pēdējā laikā ir paaugstinājies, arī ir fakts, jo nedēļas laikā aplaupītas trīs bankas, un tas par kaut ko liecina.
Notikums, kas satraucis teju visu pasauli, ir traģiskā zemestrīce Japānā. Pirms diviem gadiem postošs cunami plosījās Indonēzijā. Līdzīga situācija tagad ir Japānā. Zemestrīcē un tās izraisītajos cunami jau tagad oficiāli apstiprinātais bojāgājušo skaits pārsniedz astoņus tūkstošus, savukārt bez vēsts pazudis vairāk nekā 12 tūkstošu cilvēku. Problēmas rada arī tas, ka zemestrīces laikā aizdegusies Fukušimas atomelektrostacija. Kaut arī atomelektrostacijā situāciju izdevies stabilizēt, joprojām glābējiem sagādā raizes trešais energobloks. Šī katastrofa līdzinās 1986. gadā notikušajai traģēdijai Černobiļā. Arī tagad ugunsgrēku novērš ne tikai tehnika, bet arī cilvēki, kuri strādā paaugstinātos radiācijas apstākļos. Un patiesās traģēdijas sekas visdrīzāk varēs izjust tikai pēc kāda laika.
Neraugoties uz dramatiskajiem notikumiem, Krievija nolēmusi netālu no Latvijas un Lietuvas robežas būvēt atomelektrostaciju. Lietuva jau par to ir paudusi protestu, bet maz ticams, ka tas kaut ko mainīs. Domāju, ka te būs, kā nolems Eiropas Savienība.
Zemestrīce vistiešākajā veidā mainījusi pasauli, pavirzot Japānu tālāk no Korejas pussalas par vairāk nekā diviem metriem. ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde (NASA) ir konstatējusi, ka tā arī saīsinājusi Zemes dienu par vairāk nekā miljono daļu sekundes un novirzījusi Zemes asi par apmēram 6,5 collām (16,5 centimetriem).
Aizvadītā nedēļa pierādīja to, cik relatīvs un grūti nosargājams var būt miers. Pasaule nostājās uz jauna kara takas, Rietumu koalīcijai sākot uzbrukumus Lībijas diktatora Muamara Kadafi lojālajiem spēkiem. Kā tas beigsies, nav zināms.
Ir skaidrs, ka visu karu iemesls ir nauda. Afganistāna ir narkotiku audzēšanas lielvalsts, Irākā ir naftas atradnes. Īsti nesaprotu, kāpēc ANO atbalsta uzlidojumus, iespējams, vajadzēja vēl meklēt mierīgus risinājumus.
Visi šie notikumi tieši ietekmē arī mani, jo degvielas cenas pasaules tirgū pēdējā laikā ir diezgan strauji cēlušās. Arī Latvijā pēdējo mēnešu laikā tā ir paaugstinājusies par gandrīz 20 santīmiem. Man diezgan bieži jābrauc uz Rīgu, un ir būtiska atšķirība, vai uz Rīgu varu aizbraukt par 8 latiem vai par šo pašu braucienu jāmaksā vairāk nekā desmit latu. Tad nav jābrīnās, ka Latvijā ieved ļoti daudz kontrabandas degvielas, un, ja cenas pieaugs, tad cilvēki vēl vairāk pirks nelegālo degvielu.
Pagājušajā nedēļā diemžēl uz Rīgu neizdevās aizbraukt, jo manas rotas vīriem notika teorētiskās apmācības. Parasti brīvdienās braucu uz Rīgu uzspēlēt hokeju. Kad pārcēlos uz Aizkraukli, priecājos, ka hokeju varēšu spēlēt tepat, bet diemžēl ledushalle nedarbojas. Sekoju līdzi arī Rīgas “Dinamo” spēlēm. Žēl, ka mūsu komandai starti KHL čempionātā beigušies, vajadzēja vismaz vēl vienu spēli uzvarēt. Domāju, ka komandas vadībai būtu jādomā par dažu hokejistu maiņu. Šuplers kā treneris ir labs, bet izskatās, ka viņam trūkst “stingrā” tvēriena. Cerams, ka, sākoties nākamajai sezonai, būs veiktas pozitīvas pārmaiņas un mūsējiem tā būs veiksmīgāka.
Prieks, ka beidzot sācies astronomiskais pavasaris, līdz ar to katra turpmākā diena kļūst mazliet garāka par nakti. Domāju, ka siltākas kļūs ne tikai dienas, bet arī cilvēku attiecības.
