Būvinženiere Silvija Spriņģe un arhitekte Dace Lapuka nodarbojas ar būvju projektēšanu. Daudzus gadus strādājot, viņas novērojušas gan aplamības, gan modes tendences māju būvniecībā. Lai arī krīze, šobrīd darba netrūkstot. SIA “Projektēšana ARC”, kuras īpašnieces viņas ir, februārī izvērtēja desmit gados paveikto.
Katrai pa simts
māju
Laika gaitā darbavietām nosaukumi mainījušies — “rajona arhitektu projektēšanas birojs” kļuva par “projektēšanas grupu”, vēlāk, no 1993. līdz 2001. gadam, arī pašvaldības uzņēmums ar tādu pašu nosaukumu kā SIA. Saskaitot kopā šajā nozarē pavadītos gadus, skaits jau tuvu četriem gadu desmitiem. Valstī sākoties Atmodai, kolēģi paklīduši kur kurais, bet Dace un Silvija palikušas uzticīgas zīmulim un rasēšanas dēlim. Tos pirms pieciem gadiem nomainījusi moderna datortehnika un programmatūra. Lielais dēlis, uz kura savulaik tapušas daudzas Aizkraukles pusē un arī attālāk celtās mājas, joprojām goda vietā birojā.
— Ko nozīmē burti “ARC” firmas nosaukumā?
— Tie nozīmē vien to, ar ko firma nodarbojas, — arhitektūru un celtniecību. Agrāk pārsvarā nodarbojāmies ar arhitektūru — ēku funkciju, formu, krāsu, novietojumu, teritorijas plānošanu. Nu klāt nākusi arī būvniecība — konstrukcijas noturība.
— Tātad jūs esat tās, pie kurām jāvēršas, pirms sākt ēkas celtniecību?
— Visa sākums ir cilvēks, viņa gribēšana un varēšana. Projektēšana jau ir kompromiss starp vēlmēm un patiesi nepieciešamo. Tas attiecas gan uz privātmājām, ar kurām arī visbiežāk nodarbojamies, gan sabiedriskajiem objektiem.
Lielākās no būvēm, kurās esam ielikušas savu darbu, ir Pļaviņu HES administratīvās ēkas rekonstrukcija, Starptautiskā praktiskās psiholoģijas institūta ēka Stāmerienā, Vecbebru stadions, Aizkraukles slimnīcas ķirurģijas nodaļa, Aizkraukles rajona tiesas ēka, Jaunjelgavas kultūras nams, Mazzalves sporta zāle, atpūtas komplekss Amatā un citas. Privātmāju projekti šo gadu laikā katrai no mums ir pa simtam. Atkarībā no tā, kam valsts vai Eiropas Savienība piešķir līdzekļus, tā viļņveidīgi mūsu firmā “ieplūst” saieta nami, degvielas uzpildes stacijas, atpūtas kompleksi. Šobrīd aktuāli ir ēku energoefektivitātes veicināšanas darbi jeb ēku siltināšana. Viens no pašlaik svarīgākajiem darbiem ir Rankas arodvidusskolas un dienesta viesnīcas siltināšanas projekts.
Vēlas “ciku cakas”
— Ar ko sākas, piemēram, privātmājas projektēšana?
— Cilvēks atnāk ar savu domu, naudu, varēšanu, un tas viss jāiekļauj arhitektu “bībeles” — būvnormatīvu — punktos. Kā misionāres mēģinām viņu pievērst “ticībai”, ka tieši šādi būvēt būs vispareizāk. Dažreiz izdodas, dažreiz nē. Bet izdodas tikai kādos piecos procentos gadījumu. Biežāk nākas šo to labot, kas jau uzbūvēts nepareizi. Vai nu naudu taupot, vai iedomājoties, kā būs vislabāk. Vai tieši pretēji — nezināšanas dēļ izšķiežot naudu tur, kur varētu ekonomēt.
— Vai tā “neapgriežat spārnus” fantāzijas lidojumam?
— Fantāzijas lidojumi mēdz būt tik “kreizī”, — saka Spriņģes kundze. — Ar smuku vien nepietiek. Ja es iedomātos, ka esmu ķirurģe, vai jūs nāktu pie manis uz aklās zarnas operāciju? Tas pats ar lidojumiem. No studiju laikiem atminos kāda pasniedzēja teikto — arhitektūra ir mākslas un tehnikas sintēze. Bet idejas jārealizē kopīgi, un ideālā gadījumā no mums abām vajadzētu “izspiest” visu iespējamo informāciju, pēc kuras plānot savu sapņu māju. Lai arī varam piedāvāt jau gatavus māju projektus, vienmēr būs vēlēšanās kādas sienas vai durvju vietu pamainīt. Agrāk sacēla desmit vienādu māju — ātri un lēti, bet desmit ģimeņu nevar dzīvot vienādi.
— Vai vērojamas kādas modernas tendences ēku būvniecībā?
— Tendence viena — cilvēks apskatās internetā poļu projektus, nāk pie mums un saka: redz, ar tādu tornīti būtu ļoti skaisti. Bet vispirms būtu jāsaprot, ka māju būvē katram individuāli, un jāņem vērā ikdienas ieradumi. Arhitektūrā nerunā par modi kā apģērba, bet gan stilu. Ar tā ievērošanu Latvijā pagrūti. “Treknajos gados’’ skrēja līdzi citur redzētam, vēlējās “ciku cakas” ap māju. Kā veikalā pamanīja kādu jaunu, neredzētu materiālu, to obligāti vajadzēja iekļaut kaut kur mājas fasādē vai iekšējā interjerā, neizvērtējot, cik iederīgi tas ir. Labi, ja ieklausās mūsu padomā, bet gadās iet pret sevi, piekrist klienta vēlmēm. Līdz konfliktam nenonākam. Ja neapmierina mūsu darbs, ir izvēles iespējas.
Atgriežas pie biezām sienām
— Cik ilgs laiks nepieciešams no pirmās sarunas līdz gatavam projektam?
— Tas var šķist nepatīkami, bet cenšamies izzināt klienta dzīves ritmu. Kopā gluži nedzīvojam, bet svarīgi zināt, cik bērnu ģimenē, cik viņiem gadu, vai domā dzīvot kopā ar vecākiem. Radoša cilvēka māja atšķirsies no ārstam paredzētās. Pie viena projekta strādā pieci licencēti darbinieki, ar kuriem slēdzam līgumu. Par elektroinstalāciju, ūdeni un kanalizāciju, apkuri un ventilāciju, automātiku un signalizāciju. Mēnesī strādājam, sākot no viena, bet gadās arī ar pieciem projektiem vienlaikus. Pilnīgs individuālās mājas projekts “no nulles” top triju mēnešu laikā.
— Vai, sākoties krīzei valstī, darba apjoms samazinājies arī jums?
— Mazāk ir, bet par darba trūkumu nevaram sūdzēties. Tiem, kuriem vēl ir nauda, šis ir ļoti veiksmīgs laiks, lai sāktu būvniecību. “Treknajos gados” visas izmaksas bija krietni dārgākas. Vēl viena atziņa, kuru der atcerēties, — būvkonstrukcijas izturība nemainās atkarībā no sociālās iekārtas. Cilvēka izpratne par skaisto gan.
— Vai esat projektējušas arī modernās — ekoloģiskās — mājas?
— Esam projektējušas vairākas guļbūves, interesanti, ka pieprasītas arī māla kleķa mājas. Pie tām vēl jāpiestrādā no profesionālā viedokļa, ņemot vērā klimatiskos apstākļus. Lēnām sāk atzīt mājas ar ļoti biezām sienām, — tā saucamās pasīvās mājas. Tādai ēkai apkures izdevumi ir tikai piektdaļa no standarta. Šie projekti ir kā izaicinājums, bet nevar teikt, ka siltināšanas projekts būtu ‘‘garlaicīgs’’. Katra māja ar kaut ko ir atšķirīga — ar sienu biezumu, kā, kur, cik siltināmā materiāla nepieciešams.
Austrijā, Francijā ir mierīgas mājas, Skandināvijā — askētiskas, un tas ir normāls mājoklis. Nav saprotams, kā Latvijā trīsdesmitgadnieks var vēlēties dzīvot trīsstāvu mājā? Ģeniālais ir vienkāršs, un var tikai apbrīnot latviešu zemnieka proporciju izjūtu, Brīvdabas muzejā stāvot pie simtgadīgas ēkas.
Svītru velk
pusgadu
— Ar kādām izjūtām aplūkojat dabā to, kas bijis uz papīra?
— Par labi izdevušos darbu ir gandarījums. Prātā nāk Kokneses estrāde. Tai gan ir slikti materiāli, bet forma ir gan konstruktīvi, gan arhitektoniski veiksmīgi atrasta, tiem laikiem neatbilstoša, citāda.
— Piedalāties arī konkursos. Kā tajos veicas?
— Konkursi ir interesanta lieta. Tajos ir prasība piedalīties profesionāļiem, bet ar to izvērtēšanu nodarbojas kurš katrs, par vienīgo prioritāti izvirzot cenu. Par labāko izvēlas no citas klimata zonas ņemtu ideju, kura Latvijas apstākļos nefunkcionētu. Pēc tam gan to pārveido, uzlabo.
Vēl kāda muļķība ir detaļplānojuma izstrāde. Lai uz papīra novilktu vienu svītru, kura dabā pārdalītu īpašumu divās daļās, nepieciešams pusgads, sabiedriskā apspriešana, kurā neviens nepiedalās. Kāda gan kuram būtu daļa par to, ko kaimiņš vēlas darīt ar savu zemi? Pirms 30 gadiem šo jautājumu neilgā laikā izlēma pašvaldība. Vēl senāk arhitekti uzticējās celtniekiem. Pētot seno piļu rasējumus, redzams, ka vairākas detaļas norādītas tikai aptuveni, pārējo uzticot meistariem.
— Gadās arī kļūdīties rasējot? Kā nodrošināties pret to?
— Tam paredzēta autoruzraudzība. Lielākām, sabiedriski nozīmīgām būvēm pieaicina neatkarīgo ekspertu. Tādu visā Latvijā nav vairāk kā 20. Jāatzīst, ka kopumā jaunu tehnisko speciālistu šajā jomā ir maz. Piemēram, tuvākais licencētais apkures speciālists ir Rēzeknē. Kāpēc viens nevarētu būt Aizkrauklē? Darba viņam netrūktu. Bet jaunieši izvēlas kļūt par juristiem, psihologiem, un to, kuri māju palīdzētu uzcelt, nav.
