Kokneses novada “Ievās”desmit hektāru meža apsaimnieko Kārlis Lazdiņš. Viņš ir ne tikai meža saimnieks, bet arī mednieks, un šobrīd piedalās Medību likuma grozījumu izstrādē, pārstāvot sabiedrisko organizāciju “Zemnieku saeima”.
Kopšanai rīko
talku
Lazdiņa kunga apsaimniekotajos desmit hektāros meža valdošā koku suga ir bērzs un apse. Mežs pakāpeniski izstrādāts kailcirtēs.
— Vai mežu izstrādājāt paši?
— Nē, tas nav viegli, un mēs nepārzinām tirgu tik labi, lai varētu pēc iespējas izdevīgāk realizēt koksni, tāpēc cirsmas pārdevām. Tā kā meža augšanas apstākļu tips pēc noteikumiem atļauj, tad to atstājām dabiskajai atjaunošanai. Tomēr mežā vispirms jau ienāk pioniersugas, īpaši apse, bet no tās es gribu “izbēgt”, tāpēc, kad kopšana, apsi ņemam laukā. Tā kā mežs ir ap māju, tad nākotnē te vēlētos redzēt bērzu birztalu. Kur nepieciešams, stādījumus papildinām ar ozoliem, kļavām, ceru, ka iznāks skaista ainava. Savai paziņai mežkopei palūdzu uzzīmēt ideālo koku kombināciju, kāda tā būtu vēlama, un, to ņemot vērā, jāierīko ainaviski pievilcīgi mežmalas stādījumi.
— Kā ar kopšanu?
— Meža platība jau nav liela, tikai desmit hektāru, turklāt visi uzreiz nav jākopj. Kopšana tikai tāda neliela fizkultūra vien ir. Tā kā vienam mežā ir garlaicīgi, tad taisu talku — saaicinu radus, draugus, un ātri sakopjam.
Kokus cērt
nelaikā
— Pēc oficiālajiem datiem, Latvijā meža platība palielinās. Pirms 10 gadiem tā bija 44, bet tagad ir 50 procentu.
— Palielinās krūmāju, nevis meža platība. Skaita klāt krūmājus, kas veidojas bijušajās lauksaimniecības zemēs.
— Latvija eksportē galvenokārt apaļos kokmateriālus. Pēc tam tie Latvijā atgriežas mēbeļu, logu un citu koka izstrādājumu veidā.
— Tas ir saistīts ar to, ka Latvijā… Kam Latvijā ir nauda? Ārzemju kompānijām, kas te uzpērk lētos kokmateriālus. Latvijas uzņēmējiem apgrozāmo līdzekļu ir ļoti maz vai nav vispār. Latvijā saimnieciskās politikas nav, ir dažu indivīdu lobiju intereses. Lai politiķi atvaino, bet, skatoties uz šiem divdesmit gadiem, — kurš nāk pie varas, velk deķīti uz savu pusi, kas kuram tuvāks. Ārzemju kompānijām, kas ienāk Latvijas tirgū, neinteresē kaut ko ilgtspējīgi attīstīt.
— Bet eksports?
— Tajā pašā Polijā ražot ir lētāk, jo Latvijā uzņēmējiem ir lielāks nodokļu slogs, tāpēc jau ar Latvijā ražotām mēbelēm mēs nespējam konkurēt. Latvija var konkurēt ar mājražotāju līmenī ražotām ekskluzīvām lietām — gatavotām nelielā daudzumā, bet ļoti kvalitatīvām. Varam konkurēt arī ar māju būvi. Taču te ir viens “āķis” — Latvijā ir rūpnieciskā koksnes ieguve, zāģē masveidā un neņem vērā ne Mēness fāzes, ne laika apstākļus. Man bija iecere uzbūvēt guļbaļķu mājiņu, bet radās problēma — Latvijā nevaru nopirkt noteikta izmēra īstā laikā cirstu baļķi. Nelaikā cirsta koksne plaisā, staigā, krakšķ, stiepjas, saraujas, koksne taču ir dzīva.
Jārod
kompromiss
— Teicāt, ka pašlaik spriežat par nepieciešamajiem grozījumiem Medību likumā.
— Jā, patlaban Konsultatīvajā padomē izskatām Medību likumu. Ilgtspējīga redzējuma attiecībā uz šo jomu pagaidām nav, kas un kā būs — to nevar prognozēt. Ir divas interešu grupas — mednieki un meža īpašnieki, lauksaimnieki. Mednieki gribētu medīt visur un tā, kā viņi grib — lai būtu daudz dzīvnieku, varētu ērti piebraukt. Savukārt lauksaimnieku interesēs, lai uz viņa zemes dzīvnieks nespertu kāju. Starp šīm divām pretējām pusēm jārod kompromiss.
— Vai likumā vēlaties ieviest kādus būtiskus grozījumus?
— Mēs rosinājām grozījumus, kas ļautu jauniešiem mednieku eksāmenu kārtot jau sešpadsmit gadu vecumā. Nokārto eksāmenu, protams, ieroci nevar dabūt, bet var iet medībās par dzinēju, tas būtu laiks, kad jaunais cilvēks varētu iepazīt dabu, mežu, mednieku paražas. Kādreiz, lai kļūtu par mednieku, gadu vajadzēja būt dzinējam. Diemžēl Ētikas komisija asi iebilda, ka bērniem līdz 18 gadiem nedrīkst rādīt, kā nošauj dzīvniekus. Televīzijā, datorspēlēs gan var skatīties visu bez ierobežojuma, bet medībās iet nevar.
Suņi ir
mednieki!
— Pēdējā laikā aizvien vairāk aktualizējusies klaiņojošo suņu problēma. Vai spriežat arī par to?
— Jā, Ētikas padome un Pārtikas un veterinārais dienests grib panākt, lai no Medību likuma svītrotu klejojošo suņu un kaķu šaušanu. Viņi argumentē ar to, ka tas ir saimnieku vainas dēļ un esot pašvaldības un pašvaldības policijas uzdevums. Daudziem lauksaimniekiem mājlopus saplēš ne vilki, bet klejojoši suņi. Kaķi nokož mazos zaķēnus, irbes. Saimniece vakarā palaiž savu sunīti, lai izskrienas, viņš nonāk mežā, satiek vēl kādu kaimiņu sunīti, un medības var sākties. Ik vakaru šiem suņiem ir noteikta tikšanās vieta un medībās pienākumu sadalījums — viens dzen, otrs stāv. Suņi taču ir mednieki! Suņa īpašnieks sit pa krūtīm un saka — nē, mans sunītis nav bijis!
Visam jābūt
pierādāmam
— Likumā noteikts, ka medniekiem jāatlīdzina meža dzīvnieku radītie postījumi. Kā tas ir praksē?
— Nezinu nevienu, kurš saņēmis šādu atlīdzību. Bet daudz grēko arī tie, kuriem dzīvnieki izposta laukus. Par savu īpašumu ir pašam jārūpējas. Ja sēdēs un bļaus, nekā nebūs. Nevar stādīt kartupeļus meža vidū, lai piedzītu naudu no mednieku kolektīva. Nav tā, ka ruksis pārjozīs pār lauku, divreiz iebāzīs degunu kartupeļu vagā un postījums gatavs. Visam ir jābūt pierādāmam, argumentētam. Lauksaimniekam, kuram nodarīti postījumi, vispirms jāgriežas Valsts meža dienestā, jāpieaicina mednieku kluba pārstāvis, un tad raksta postījumu aktu, vienu eksemplāru patur saimnieks, otru — mednieku kluba pārstāvis. Mednieku klubam postījumu akts ir vajadzīgs, jo tad ir paplašināti medību rīki — drīkst medīt ar lukturi, naktī.
— Kā var aizsargāt lauksaimniecības stādījumus?
— Nav jau tikai medības vienīgais līdzeklis — ir skaņas signāli, smakas, žogi un vēl citi dažādi veidi, kā pasargāt no postījumiem. Daļa zemes īpašnieku gribētu ārpus likuma medīt savās platībās. Lauksaimnieki prasa — ļaujiet mums medīt, mēs tiksim galā. Tomēr, ja ļaus brīvu vaļu un zemes īpašniekiem medīt, tad to daudzi var izmantot ļaunprātīgi.
— Cik ilgi pats esat mednieks?
— Nu jau ap 30 gadu. Pārsteidz tas, ka cilvēki vasarā vairs negrib medīt uz gaidi. Liekas, ka kolektīvajās medībās atnāk pēc porcijas. Bet vasarā var taču atbraukt, pasēdēt tornī, atpūsties, baudīt dabu, lai mežs un medības ir sirdij, nevis vēderam. Diemžēl liela daļa vecāka gadagājuma mednieku tā nedara. Nu, katrs ir liels kungs savās biksēs.
