Pirms vairāk nekā desmit gadiem “Staburagā” bija intervija ar koknesieti Solvitu Kļaviņu, kurā viņa stāstīja par mācībām Rīgas japāņu skolā un ceļojuma iespaidiem Japānā. Toreiz uz jautājumu par sapni viņa atbildēja: “Vēlreiz atgriezties Japānā, taču ne kā tūristei.”
Solvitas sapnim bija stipri spārni. Pašlaik viņa ir Tokijā. Kad trešdien “draugos” lūdzu viņu pastāstīt par situāciju nelaimes skartās valsts galvaspilsētā, viņa labprāt piekrita ar piebildi: “Nupat mūs atkal kratīja un šoreiz diezgan tuvu”.
— Ko tu dari Tokijā?
— Japānā dzīvoju jau vairāk nekā 10 gadu. Strādāju angļu valodas skolā, mācu angļu valodu pieaugušajiem. Tokija ir 240 kilometru attālumā no Fukušimas — vietas, kur ir atomelektrostacija.
— Pastāsti par pēdējām sešām dienām Tokijā!
— Japānā zemestrīces nav nekas īpašs, bet šī zemestrīce ir pilnīgi citāda. Piektdien ļoti stipra zemestrīce bija arī Tokijā. Nevarējām pamest ēku, jo sienas plaisāja acu priekšā un bija jānogaida brīdis, lai skrietu ārā. Tur līgojās milzīgas ēkas. Nereāli skati!
— Bail bija?
— Protams, bija, īpaši, kad vēl bijām iekšā ēkā. Visi vilcieni tika apturēti, un tie, kas nevarēja palikt birojā, gāja kājām uz mājām. Rindā pie taksometriem bija simtiem cilvēku. Man mājupceļš prasīja tikai stundu, citiem četras piecas stundas ar kartēm rokās un uz priekšu! Nākamā nakts bija briesmīga, jo ik pēc 15 — 20 minūtēm atkal kratīja. Pierast pie tā nevar. Vakar vakarā arī bija spēcīga trīce, tā ka neesmu normāli gulējusi.
— Kāds noskaņojums tokijiešu vidū?
— Nedēļas nogalē un arī tagad Tokija izskatās kā spoku pilsēta — tukšas, tumšas ielas, tukši veikalu plaukti. Daudz kur taupības nolūkā atslēgta elektrība, nedarbojas lifti. Kafejnīcās gan bija cilvēki, domāju, lai satiktos un mēģinātu mazināt spriedzi. Turklāt restorānā var paēst, jo veikali tukši. Cilvēki ir ļoti noguruši no stresa, no tā, ka ik pa brīdim tricina un jāuztraucas arī par radiāciju. It kā vēl Tokijā nav pārsniegts līmenis, bet pats fakts, ka radiācija palielinājusies, ļoti uztrauc. Vairāki manas skolas skolotāji pametuši Japānu, līdz šis murgs beigsies.
— Vai tev ir kādi paziņas, kuri dzīvo zemestrīces un cunami skartajos rajonos?
— Par laimi, man draugu tanī Japānas daļā nav, bet zinu daudzus cilvēkus, pārsvarā studentus, kas ir no turienes. Vairāki zaudējuši ģimeni, draugus un, protams, mājas. Diemžēl tur notiek arī lietas, par kurām Japānas masu mediji klusē…
— Kā, tavuprāt, Japānai var palīdzēt citas valstis?
— Japānai, protams, vajadzīga palīdzība, esmu dzirdējusi, ka pārtiku un ūdeni sūta tikai uz noteiktām vietām un daudzās nomaļākās tā katastrofāli trūkst. Man šķiet, ka ļoti vajadzīgs ir arī morālais atbalsts. Nevis valdībai, bet cilvēkiem.
— Ko pati esi izlēmusi darīt?
— Vēl neko neesmu izlēmusi. Ja radiācijas līmenis paaugstināsies, domāju braukt prom. Diemžēl pieredze rāda, ka ne vienmēr varam ticēt tam, ko dzirdam un lasām presē.
