Maz pamazām, bet ziema, ar šo mēnesi sākot, savas pozīcijas sāks atdot pavasarim. Lielais sals ir pāri, un, kā sola sinoptiķi, laiks katru dienu kļūs siltāks. Marta pirmajās divās nedēļās gaiss dienā saulītē sasils pat virs nulle grādiem. Naktīs, protams, mīnusi vēl var saskriet itin pieklājīgi, bet dienas vidū jau valdīs krietni siltākas gaisa masas. Līdz ar to neizbēgami sāksies ledus kušana ar visām no tā izrietošām sekām, un tās būs gan pozitīvas, gan diemžēl arī negatīvas, jo noteikti pārgalvīgi copmaņi par katru cenu centīsies tikt vietās, kur pavasara ietekmē zivis būs manāmi aktivizējušās un iepriekšējās dienās bijusi labu labā cope. Bīstamākās vietas, protams, ir lielākas un mazākas upes, bet šoreiz par pozitīvo.
Vimbas, asari,
salakas…
Tās ir zivis, kas pirmām kārtām interesē mūs šajā laika posmā, kad sniegi sāks kust, izurbtie ledus āliņģi tik ātri neaizsals un līdz ar to ūdens zem ledus vāka sāks smelt skābekli. No jūras Gaujā, Salacā, Daugavā, Ventā, Lielupē un mazākās upītēs ienāks visas iepriekš minētās zivju sugas. Patiesībā šī kustība jau ir sākusies, tikai varbūt ne tik aktīva, kā gribētos. Daugavā sāk ķerties brekši, un katra zemledus makšķernieka sapnis ir pavasarī caur divu blakus izurbtu āliņģu šmaugo spraugu izvilkt kādu kārtīgu brekšu papu, taču lielajiem ir savas noteiktas vietas. Makšķernieki, kas gadu gadiem mēdz šajā laika posmā breksi izsēdēt, šādas vietas zina. Lai cik tas būtu bēdīgi pārējiem, brekšiem nez kāpēc ir tendence gadu no gada atgriezties tieši viņiem vien zināmās vietās. Jau gadiem ilgi ir pierādījies, ka breksim labākais laiks pavasarī ir atkusnis ar nepatīkamu vējiņu un puteni. Turklāt labākais kodiena laiks ir pievakare un pirmās trīs četras nakts stundas. Tā tas ir Daugavā, un tā tas ir arī Alūksnes ezerā, bet gan jau nav nekādas atšķirības arī citās vietās, un atliek vien tikai mēģināt. Breksis Daugavā jāmeklē straumē un aptuveni septiņu metru dziļumā. Kā ēsma un ne ar ko “neatsitama” ir kaudze motiļu un pārītis balto uz āķa. Šādā straumē labāk darboties ar mikro grunts makšķerīti, kurai sistēma sastāv no slīdoša sviniņa ar 3 — 5 gramu svaru un divām 0,16 milimetru resnām pavadiņām, kuru garums nav lielāks par 10 — 12 centimetriem. Pie apakšējās piesienam parasto 12. — 14. numura āķīti, bet pie augšējās — banāna veida mormišku. Man visbiežāk tomēr copē uz vienkārša āķīša. Obligāti nepieciešams attiecīga elastīguma sardziņš. Pludiņu nelietojam, jo straumei ir tendence mainīties, un tad ir papildu neērtības, noregulējot ēsmu uz grunts, kur ir izdarīta iebarošana, tādējādi uzklāts “portfeļiem” galdiņš uzkodām. Tādā pašā veidā notiek brekšu cope arī Lielupē, bet kopumā šāda sistēma der tikai un vienīgi upēs ar straumi, jo ezerā strādājam tikai un vienīgi ar mormišku un bez jebkādām pavadiņām. Tuvāk pie krasta un aizstraumītēs ķersies pliči. Tie, kam interesē šie “finierīši”, var droši doties arī uz ezeriem, jo tieši tagad viņus var savilkt ne pa jokam. To pierādīja arī Latvijas čempionāta pēdējais posms uz Mazā Baltezera un tūlīt pat nākamajā sestdienā turpat notikusī J. Robežnieka kausa izcīņa.
Uz sēkļiem Daugavā parādās lieli asaru bari, kas ziemas viducī te nebija sameklējami vai arī parādījās ļoti reti. Tievās aukliņas, kas ziemas vidū bija vairāk kā nepieciešamas, tagad var droši atlikt malā. Zivis būs neuzmanīgākas, bet līdz ar to daudz agresīvāk pretosies.
Ventā daudzveidība lielāka
Patiesībā kurzemniekus esmu apskaudis vienmēr, bet, protams, labestīgā nozīmē. Viena pati Venta ir zivīm pārbagāta upe, un tagad, pēc aculiecinieku teiktā, pat vienīgā līdz šim trūkstošā zivju suga — sami — ir beidzot parādījušies arī te. Ko vēl vairāk var vēlēties? Vienīgā nelaime, ka līdz ar zivju piepildījumu upē tikpat naski sarosījušies ir arī maliķi, un viņus nebūt nebiedē lielie sodi. Atliek vien cerēt, ka prātiņš nāks mājās un zivju inspektori būs naski sava darba veicēji.
Kurzemniekiem ziemā, protams, asaru un vimbu copes vieta ir Venta. Lielākā šo zivju koncentrācija tagad uz pēdējā ledus ir Ventspils pilsētas tuvumā, kur no jūras ienākušie asari mēdz sasniegt kilograma svaru un vairāk. Asari pa upi daudz augstāk no šī apvidus nemēdz doties, bet vimbas, kā jau ceļotājzivīm pieklājas, iet augšā līdz pat leišu pamalei. Tikpat rosīgos bariņos no jūras Ventā iepeld arī salakas. Starp citu, Ventā šīs zivis ir vismaz par pusi lielākas nekā tās, kas no jūras sarodas, piemēram, Lielupē. Laikam jau atklātās jūras tuvums sola arī lielākas zivis.
Ir sākusies cope jūrā. Kad tā katru gadu regulāri sākas, tad ir skaidrs, ka brīvo ūdeņu laiks vairs nav aiz kalniem. Šīgada ziema makšķerniekiem ir ļoti pateicīga asaru, lucīšu un salaku copei. Taču, kā jau ierasts, ir jārēķinās ar iespējām iebraukt jūrā ar kādu no krasta atšķēlušos ledus gabalu, tāpēc tālāk par kilometru iet iekšā pa plašo ledus klajumu nebūtu prāta darbs, turklāt zivis ir tepat krasta tuvumā.
Peipuss
kā “glābējzvans”?
Joprojām turpinās Peipusa apgūšana, bet šis gads copes ziņā ir vairāk nekā dīvains. Ļoti daudzas kompānijas, turklāt tādas, kas uz šo ūdenskrātuvi brauc jau desmitiem gadu un pazīst te vai katru torosu krāvumu, ir ‘‘aplauzušās’’ pēc pilnas programmas. Ir man te kāda kompānija, kas regulāri ziemas laikā jau vairākus gadus apmetas pie viena un tā paša igauņa, kurš ļoti labi pārzina ezeru. Pats vīrs tikai groza galvu un atklāti pasaka, ka nevar saprast, kas notiek. Vienā dienā ķeras ļoti labi, bet pēc tam var braukt pat nedēļu no vietas un lomi ir, maigi sakot, ļoti slikti. Ja no Peipusa pēc divu dienu copes atbrauc mājās ar pāris kilogramiem asaru, tad tiešām kaut kas nav tā, kā bija ierasts citus gadus. Ledus biezums Peipusā ir pamatīgs. Vīri ar džipiem ātri maina vietas un pārbauda dažādus pazīstamus sektorus. Uzrakstīšu arī kādu notikumu pārdomām.
Aizbraucām uz vienas dienas copi Ninas apkārtnē. Četratā devāmies iekšā, bet viens no mums izlēma sākt asari meklēt jau aptuveni kilometru no krasta. Pārējie devāmies tālāk. Pēc vairāku stundu meklējumiem un praktiski bez rezultāta sazinājāmies ar “atpalikušo” kolēģi un pārsteigti uzzinājām, ka viņš cīnās ar brekšiem svarā no 1,5 līdz 2 kilogramiem. Vairāki jau ir norāvušies, bet kādi septiņi ir jau uz ledus. Nesāmies atpakaļ, un arī mums paveicās. Turklāt viss notika bez jebkādas iebarošanas. Acīmredzot tika trāpīts brekšu bariņam pa pieri, par ko šie laikam bija ļoti pārsteigti. Starp citu, šis rajons vienmēr labi strādā, jo varbūt te ir mazāk asaru, bet toties brekši un lielas, skaistas raudas ir praktiski vienmēr. Galvenais, nav jāmēro kilometri līdz kādai iedomātai copes vietai.
Šoreiz pārstaigājām dažādas pašreiz zivīgākās vietas, un, cerams, tas daudziem palīdzēs izvēlēties, kurp braukt.
Ne asakas un sargājiet sevi, jo pavasaris ir viltīgs mēnesis, un pārsteigumi vēl tikai būs! Cerams, ka pozitīvi.
