Neretieti Ainu Griškēnu trīs vakarus nedēļā mājās nesastapsiet — viņa kopā ar citiem entuziastiem kultūras namā spēlē teātri. Šobrīd aktieri gatavojas Jāņa Kļaviņa lugas “Velna skuķis” pirmizrādei, kas paredzēta nākamnedēļ. Ainas kundze būs prātīgas lauksaimnieces Purenienes lomā.
“Es nezinu, kas ar mani ir noticis, tikai jūtu: kopš spēlēju teātri, esmu pilnīgi mainījusies. Tagad esmu pavisam cits cilvēks,” teic neretiete.
Darbus piespiež
mainīt dzīve
— Esat ieguvusi vidējo speciālo izglītību. Kādu profesiju apguvāt?
— Pēc 8. klases aizgāju uz Rīgu mācīties par šuvēju un drīz pēc skolas beigšanas sāku strādāt. Mācījos vienā kursā ar vīra māsu Birutu un vienreiz atbraucu paciemoties uz Neretu, kur iepazinos ar savu nākamo vīru. Te dzīvoju jau no 1973. gada.
— Ilgi bijāt šuvēja?
— Drīz piedzima puika, un darbu nācās pamest. Tolaik bērnudārzos vietu bija mazāk nekā bērnu, kuri vēlētos tos apmeklēt, tāpēc pieņēmu piedāvājumu strādāt bērnudārza virtuvē, un dēls uzreiz sāka iet dārziņā. Vēlāk no virtuves “pārcēlos” uz grupu, un biju auklīte astoņus gadus. Tikpat daudz gadu esmu nostrādājusi Neretas pienotavā, biju piena savācēja — ar piena cisternu apbraukājām vietējās saimniecības. Tad pienotavu slēdza, un es paliku bez darba. Algota darba nebija diezgan ilgi — gandrīz desmit gadu.
— Kā varējāt uzturēt trīs bērnus?
— Dzīvojām laukos, turējām lopus, pārdevām pienu un kopām dārzu. Vecākie bērni Rihards un Anita agri sāka palīdzēt ģimenei — meita strādāja kafejnīcā, dēls — kokzāģētavā, arī vīram tolaik bija algots darbs. Daudzus gadus tā arī nodzīvojām — es gādāju par saimniecību, pārējie pelnīja naudu.
Dēls padara
smagāko
— Bērni izauguši, kā tagad dzīvojat?
— Vecākā meita Anita jau gandrīz desmit gadu dzīvo Itālijā, izveidojusi tur ģimeni, strādā un audzina dēliņu Elvi. Pie viņas pārcēlās arī jaunākā meita Liene, arī viņa saulainajā Itālijā jau ir iedzīvojusies un uz Latviju brauc arvien retāk. Dēls Rihards dzīvo mūsu mājas augšstāvā, viņš ir mans lielākais palīgs smagajos vīriešu darbos — gādā un skalda malku.
— Vai par meitām uztraucaties un domājat, kā viņām klājas?
— Sākumā, kad Anita aizbrauca, ļoti uztraucos, bet tagad esmu pārliecināta — viss būs labi. Anitai ir stingrs raksturs, viņa arī svešumā nepazudīs un pratīs par sevi cīnīties. Tad, kad prom brauca arī Liene, zināju, ka pie vecākās māsas viņa būs drošībā un man nav ko uztraukties.
— Vai meitas jūs neaicina pārcelties uz Itāliju?
— Sauc, bet es no Latvijas prom nebraukšu! Man Itālijas klimats liekas par karstu, vasarā tur katru dienu ir vismaz plus 40 grādu. Meitai kāzas bija novembrī, kad tur aizbraucu, staigāju vienā kleitiņā, bet itāliešiem jau bija vēss, un visi bija ģērbušies biezās drēbēs. Gadā vismaz reizi uz turieni aizlidoju, bet biežāk pie manis atbrauc jaunākā meita.
Vienkārši “uzprasījās”
— Kāpēc sākāt spēlēt teātri?
— Man vienmēr ir paticis skatīties, kā citi spēlē, bet pašai pietrūcis drosmes un apņemšanās. Agrāk vienmēr bija attaisnojums — mazi bērni, nav laika. Tā mēs visu dzīvi meklējam attaisnojumus un ieganstus kaut ko nedarīt. Trūka arī drosmes iesākt. Kad pirms sešiem septiņiem gadiem pieteicos dramatiskajā kolektīvā, tolaik vēl nestrādāju algotu darbu, bērni jau izauguši un brīvā laika bija diezgan. Toreiz režisore vēl bija Aija Kalnāre, un es vienkārši “uzprasījos”. Vēlāk kādā sarunā Aija atzinās, ka sākumā nezinājusi, kādas lomas es varētu spēlēt un ko ar mani iesākt.
— Vai atceraties, kā sākāt apgūt skatuves iemaņas?
— Laikam jau ar runas mākslu. Nepratu runāt tā, kā uz skatuves jārunā, nevarēju izrunāt platos e un ē, kas neretiešiem liekas pats par sevi saprotams. Tagad esmu to iemācījusies, nu vismaz man tā liekas, jo mani vairs nelabo! Pirmajos mēģinājumos skatījos, kā dara citi aktieri, mācījos no viņiem.
— Ko esat ieguvusi, spēlējot teātri?
— Agrāk ļoti uztraucos, ko par mani teiks citi, ko nodomās. Varbūt lielās pilsētās ir savādāk, jo tur viens otru nepazīst, bet laukos lielākajai daļai tomēr ir svarīgs apkārtējo viedoklis. Kopš spēlēju teātri, ir pazuduši mani kompleksi — es vairs neuztraucos, ka neesmu tik tieva un tik skaista, kā gribētos, es patīku pati sev! Jūtu, ka mana pašapziņa ir cēlusies — es sev esmu pati labākā, pati skaistākā, un mani neuztrauc, ko par mani domā citi. Var teikt, ka esmu kļuvusi par citu cilvēku — esmu brīva no aizspriedumiem un uztraukumiem, es zinu, ko gribu un ko varu. Visgrūtākais bija saņemties un pirmo reizi uzkāpt uz skatuves, bet tas man ir devis milzīgu brīvības izjūtu.
Mēģinājumos
“atslēdzas”
— Droši vien esat ieguvusi arī jaunus draugus?
— Jā! Pirms tam mēs, neretieši, viens otram gājām garām, neko nezinot par cilvēku iekšējo pasauli. Tagad daudzus neretiešus esmu iepazinusi citā “gaismā”. Daudz saprotošu, labsirdīgu un izpalīdzīgu cilvēku esmu sastapusi tikai tāpēc, ka spēlēju teātri. Arī teātra mēģinājumos valda citāda atmosfēra — mēs satiekamies un pāris stundu dzīvojam citā pasaulē, bez savām problēmām. Mēs izsmejamies, “atslēdzamies” no visiem ikdienas kreņķiem. Pat tad, ja dienā klājies grūti, mēģinājumos es smaidu. Mūsu lielākā problēma ir, kā uz skatuves dabūt gatavu to, ko esam iecerējuši.
— Vai režisors ar aktieriem apspriež savas ieceres?
— Jau otro sezonu mūsu režisors ir Ainārs Bajinskis, un jāat-zīst — katram ir atšķirīga attieksme. Bijām pieraduši pie Aijas Kalnāres stila, viņa mūs dīdīja, aizrādīja par katru sīkumiņu, visu sīki un smalki “slīpējām”. Režisors Ainārs Bajinskis pret mums ir tāds saudzīgāks, varbūt vēl baidās mūs “dresēt”. Reizēm jau paši jūtam, ka nav tik labi, kā gribētos, savu reizi režisors mūs arī sarāj.
— Kā izvēlaties lugas, ko iestudēt?
— Šobrīd dramatiskajā kolektīvā esam pieci aktieri, tāpēc sameklēt lugu mūsu sastāvam ir diezgan sarežģīti. Gribētos daudz ko nospēlēt, bet jādomā reāli — cik cilvēku esam, kādas lomas katram ir piemērotas un kādām lugām varam piemērot savas dekorācijas, kas mums ir.
Skatītājus neredz
— Vai atceraties savu pirmo lomu?
— Mana debija bija “Ezermaļu krokodilā”, kur spēlēju kalponi. Man bija jānorunā divi teikumi un jāpārskrien pār skatuvi. Pa šiem gadiem nospēlētas vairākas lomas, visgrūtākā un arī vismīļākā ir izrādē “Bokačo”, kur tēloju mūķeni. Lai šo lomu nospēlētu, man vajadzēja ļoti lielu drosmi. Vēl mīļas lomas bija izrādēs “Palangas lauva” un “Čigānu deputāts”.
— Kā pārvarat uztraukumu pirms izrādēm?
— Jau no pirmās izrādes neskatos zālē. Kad esmu uz skatuves, redzu tikai savu partneri, ar kuru runāju. Nezinu, vai tā dara arī lielie aktieri, bet man šī metode ļoti palīdz. Viss, ko mēs darām, protams, ir domāts skatītājiem, bet es “atslēdzos” no zāles un tikai izrādes beigās pamanu, vai zāle ir pilna, kādi cilvēki tur sēž. Spēlējot neko neredzu. Tiklīdz paskatos uz skatītājiem, cauri ir, arī tad, ja teksts jārunā skatītājiem, zālē neskatos.
— Spēlējat tikai Neretā?
— Esam spēlējuši Skrīveros, Aizkrauklē, Staburagā, Dignājā, Viesītē, Zalvē, Mazzalvē, Pilskalnē un Aknīstē, kur katru vasaru notiek mācības. Arī mēs tajās esam piedalījušies, apguvām kustības un runu, uzmanības noturības vingrinājumus.
— Vai ir kāda izrāde, kuru skatoties esat nodomājusi — ja mēs tā varētu!
— Man ļoti patika, kā Dobelē pašdarbnieku dramatisko kolektīvu salidojumā kāds kolektīvs spēlēja izrādi “Saulespuķes”. Neatceros, no kurienes aktieri bija, bet vēl tagad domāju, ka tā, kā viņi tēloja, ir augstākā klase!
Stādīs kannu lauku
— Ko darāt ikdienā?
— Esmu sētniece. Mana darba zona ir pašvaldības ēkas apkārtne un vairāki ielu posmi Neretas centrā. Ziemā darbdiena sākas jau pulksten 5 rītā, kad savu teritoriju notīru pirmo reizi, ja daudz snieg, tad jau pēc pāris stundām jādodas vēlreiz. Šoziem sniegu tīrīju pat trīs reizes dienā, un tas ir smags darbs, man palīgā nāca dēls. Vasarā ravēju parkos taciņas, grābju lapas, ravēju un laistu puķudobes. Darāmā nekad netrūkst.
— Pašai arī droši vien ir savs puķudārzs?
— Jau gatavojos pirmajiem pavasara dārza darbiem, esmu puķupodos iestādījusi kannas, ko pēc tam dēstīšu dārzā. Tā puķes izaug lielākas un agrāk uzzied. Pagājušajā vasarā man bija saziedējis liels kannu un liliju dārzs, arī šovasar stādīšu tikpat daudz puķu. Man patīk, ja apkārt ir skaisti.
— Ko vēl patīk darīt?
— Vairākus gadus vācu un kaltēju puķu ziedlapiņas, skaidiņas, lapiņas, ko saberu stikla pudelēs un veidoju dažādas kompozīcijas savam priekam. Šajās dienās bija “inventarizācija” — visu pudeļu saturu izbēru un traukus izmazgāju, lai vasarā var sākt atkal no jauna. Ar jaunāko meitu pagājušajā vasarā jūrmalā salasījām gliemežvākus, akmentiņus un izskalotos koku zariņus, no kuriem izveidojām mazas glezniņas. Kādu brīdi šie pašas gatavotie dekori iepriecina, ļauj gremdēties atmiņās, bet vēlāk apnīk, tad veidoju kaut ko jaunu. Piedalos arī Rites tautskolas organizētajos kursos, kur var apgūt interesantas un praktiskas lietas.
— Vai esat arī rokdarbniece?
— Man nepatīk rokdarbi. Piespiedu kārtā esmu adījusi bērniem un vīram zeķes, bet tagad neko nedaru. Agrāk daudz ko iesāku, bet vienmēr pietrūka pacietības darbu pabeigt, tāpēc tagad labāk neķeros pie adīšanas. Katrs lai dara to, kas viņam izdodas vislabāk!
