Rakstot vai lasot par pļāvēju sacensībām, ik gadu ieraugu vārdu, kas vienmēr ir labāko pļāvēju vidū — Sarmīte Norvaiša. Kad zvanu, lai sarunātu tikšanos, Sarmīte slēpo un izstāsta ceļu uz viņas mājām Pļaviņu novadā, Īvānu ciemā, “Lejniekos”.
Paklausīties atnāk arī liels mājas sargs, iekārtojas virtuves stūrī un pēc brīža garlaikots iemieg, mūsu klusajā sarunā iestarpinot smilkstienus, un laiku pa laikam iekrācas. “Tā ir Nika, viņai jau desmit gadu,” saka Sarmīte. “Ļoti uzticīga. Cilvēks var tēlot mīlestību un uzticību, izlikties, bet suns mīl patiesi. Nika nevienam citam neklausa, tikai man. Visur seko, vasarā ejam ganos, viņa mums ir gane numur viens. Kad slēpoju, arī vienmēr nāk līdzi, bet, kad braucu prom, jāpiesien, jo skrien pakaļ auto.”
Pasaulē grib doties visi
Sarmīte Norvaiša ir dzimusi Pļaviņās, viņas dzimtās mājas ir netālu no tagadējiem “Lejniekiem”.
“Vecāmāte dzīvoja “Lejniekos”, tagad te saimniekoju es un dēls,” stāsta Sarmīte. “Dēls Jānis jau liels, mācās Pļaviņu novada ģimnāzijā 11. klasē. Aprīlī būs 18 gadu. Labi mācās, īpaši padodas matemātika, fizika, domā, uz kādu augstskolu pēc vidusskolas absolvēšanas doties. Jāskatās, lai izvēlētā profesija būtu pieprasīta. Visiem interesē datori, bet to datoristu “saražots” tik daudz. Kādu laiku jaunajiem gribas projām no mājām, iepazīt citu pasauli. Arī man kādreiz tā bija, gribējās projām, kaut ko redzēt, patstāvīgi dzīvot. Tam jāiziet cauri, tad paiet laiks un jāatgriežas, dzimtā vieta piesaista.”
Atgriežas dzimtajās mājās
“Pēc Pļaviņu vidusskolas absolvēšanas gribēju iestāties Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Nokārtoju eksāmenus, bet tajā gadā bija liels konkurss, un es netiku, liecībā man bija arī četrinieki. Iestājos Bulduru sovhoztehnikumā, mācījos pārtikas un konservēšanas tehnoloģijas. Bulduros pavadīto laiku nekad nenožēloju. Jau mācoties Pļaviņās, nodarbojos ar sportu, bet Bulduros turpināju vēl aktīvāk. Pēc tehnikuma beigšanas bija obligāti jānostrādā trīs gadi apgūtajā arodā, un mani nosūtīja darbā uz Saldus rajona Pampāļiem. Skaists ciemats. Toreiz, kad jautāja, kur strādāju, mana atbilde “Pampāļos” vienmēr izraisīja smaidu. Laikam jau asociējās ar kādreiz populāro Hugo Diegu, kurš brauca uz Bambāļiem. Drīz pēc tam sākās zemes reforma, tēvam un mātei bija zeme, ģimene izveidoja saimniecību, un tas bija pamudinājums atgriezties dzimtajā pusē. Kopš tā laika strādāju fermā,” stāsta Norvaišas kundze.
Noder viss,
ko māki
“Nu jau sešus gadus piedalos gan vietējās, gan Vislatvijas pļāvēju sacensībās. Sākumā nemācēju pat izkapti uzasināt. Izkapts “atgriežas”, un nekā. Reiz pie kaimiņiem svinēja dzimšanas dienu, tur satiku Vilni Mironovu, kurš mūspusē jau daudzus gadus organizē pļāvēju sacensības. Jokojot ieminējos, ka arī es māku pļaut. Vārds pa vārdam un apsolīju, ka nākamajās sacensībās piedalīšos. Pirmās sacensības, kurās pļāvu, bija tepat Īvānos. No tā laika iemācījos gan normāli pļaut, gan izkapti izkapināt. Tagad pļāvēju vidū ir daudz jauniešu, Īvānos nekādu pasākumu nav, bet pļāvēju sacensības ir vienas no jau iecienītām izklaidēm. Trenēties pļaušanas entuziasti sāk ar pirmo zāli pavasarī. Treniņi notiek “Lejniekos” vai Viļņa Mironova sētā. Vispirms iesildāmies, tad pļaujam uz ātrumu, tīrību, platumu. No malas varbūt izskatās, ka viegli, bet tā nav. Kāds kuro reizi lauciņš gadās — ja kūla apakšā, viss kas var gadīties.
Izveidojies tāds saliedēts kolektīvs, decembrī oficiāli sāka darboties biedrība “Pļaviņu pļāvēji”. Mēs arī svētkus svinam kopā. Ieguvumu ir daudz — fiziska aktivitāte dabā, svaigā gaisā, daļēji var arī kūlas problēmu novērst. Viss, ko māki, dzīvē noder,” uzskata Sarmītes kundze.
‘‘Pierādīt sev,
ka varu’’
“Slēpot sāku jau skolā, trenējos, pametu, astoņus gadus nodarbojos ar orientēšanās sportu, basketbolu. Tagad pēc daudziem gadiem atsāku slēpot. Pērn mans lielais mērķis bija piedalīties “Jauju” maratonā. Piepildīju. Šogad atsāku piedalīties arī orientēšanās sacensībās. Kas var būt veselīgāk, kā mežā noskriet desmit kilometru? Vari i par dzīvi padomāt, i dabu pavērot, i savu fizisko spēku pārbaudīt. Gribu pati sev pierādīt, ka esmu fiziski aktīva, spēcīga, un to es daru ne jau godalgotu vietu dēļ, bet gan sevis dēļ. Esmu gandarīta, ka es savos gados vēl varu. Mana vecuma sievietes, kurām pāri četrdesmit, sacensībās — pļaušanas, orientēšanās, slēpošanas — reti var sastapt. Negrib, nevar, es nezinu. Sievietēm konkrētā vecumā nereti ir liekā svara problēma, bet es, tā kā daudz darbojos fiziski, nekādu diētu neievēroju. Man ir svarīgi būt slaidai, augstu vērtēju, ja cilvēks saglabā labu figūru, lai vasarā nav kauns peldkostīmu uzvilkt,” teic “Lejnieku” saimniece.
Pašas un citu
priekam
“Darbs lauku cilvēkiem ir asinīs, bet vēlme pēc skaistuma nāk no iekšienes. Mans vaļasprieks ir daiļdārzniecība. Dārzu neveidoju, bet ierīkoju dekoratīvo kociņu un krūmu stādījumus dabiskajā vidē. Ja kaut kur braucu, vienmēr gribas nopirkt kādu jaunu stādu. Ar baudu izeju cauri Rīgas Centrāltirgum, apskatu stādu piedāvājumu. Ieraugu kaut ko foršu, nopērku. Pēdējais, ko iegādājos Viļānos, bija robotā deicija ļoti skaistiem rožainiem ziediem. Rudenī liels darbs ir lapu grābšana. Ap māju ir daudz lielu koku, viss jānovāc, lai ir skaisti. Man ir ļoti svarīgi, lai pati būtu gandarīta, varētu iziet ārā un papriecāties. Un ir taču patīkami, ja kāds iebrauc ciemos un saka — pie tevis ir tik skaisti,” saka Sarmīte.
Emocijas izsaka
rakstiski
“Kad skumji, gribas palasīt uzmundrinošus dzejoļus, bet citreiz tieši piemērotus bēdīgam noskaņojumam — tad lasi un domā: tur rakstīts arī par mani.
Dažreiz arī pati kaut ko uzrakstu. Kādreiz rakstīju vairāk, tagad mazāk, tomēr top kāds dzejolis tikai sev. Tā ir iekšēja nepieciešamība izteikt emocijas rakstiski.
Esmu no tiem, kuri kreņķus un sāpes patur sevī. Tas ir grūti, bet uzskatu, ka ir lietas, kas jāpatur sevī. Dzīve jau nav tikai rožu lauks. Cilvēkam reizēm jābūt arī skumjām un bēdām, lai justos laimīgs un saprastu, kas tad ir laime un prieks. Vecumam nav nozīmes, jebkurā vecumā cilvēks var būt laimīgs, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, protams, ļoti daudz atkarīgs no katra paša. Laimes receptes nav, katram jāatrod sava. Es domāju, ka esmu savā vietā. Ir cilvēki, kurus neviens negaida, vientuļi. Pat tad ir jāatceras: “Ja tevi nemīl neviens, tev taču ir, ko mīlēt…”
Cilvēks ir tāda sarežģīta būtne — kad liekas, ka ir tik labi, ka labāk nevar būt, vienalga nav labi. Gribas kaut ko vairāk. Vienmēr gribas paskatīties, kas ir aiz nākamā pagrieziena. Paskatīties atpakaļ un saprast, ka nekā tāda jau aiz tā nākamā līkuma nav. Bet atpakaļ dzīvē nevar iet, tikai uz priekšu,” pārliecināta Sarmīte.
