Pelnu diena ir nākamā diena aiz Meteņiem. Daži pētnieki uzskata, ka Pelnu diena ir saimnieciskā gada sākums, kad puiši devās līst jaunus līdumus un sākt patstāvīgu dzīvi, līdzi ņemot pelnos ierušinātu uguni.
Pelnu dienā baznīcā svētīja pelnus un bēra baznīcēniem uz galvas, sakot: “No zemes tu esi ņemts, par zemi paliksi”. Šos svētītos pelnus dod arī uz mājām nest un mājiniekiem bērt uz galvas. Tad galva nesāpēšot, nebūšot galvā blaugznu un arī pērkons nesperšot. Toties citi pelnu kaisīšanu skaidrojuši ar Bībeles sižetu par to, ka Ījābs kasījies pelnos sēdēdams. Domājams, kristīgā tradīcija no pagāniskās pārņēmusi to pelnu kaisīšanas jēgu, kas skar dziedniecību un auglību. Pelnu diena ievada gavēņa laiku, kad kristieši atturas no kādām ikdienišķām un ierastām lietām, cenšas ievērot mērenību uzturā un izklaidēs. Nav pieņemts rīkot kāzas, kristības un citus ar priecīgām izklaidēm saistītus pasākumus. Tā vietā lielāka uzmanība tiek pievērsta Bībelei, lūgšanai un grēksūdzei. Pelnu dienas novakarē draudzēs notiek īpaši dievkalpojumi. Altārus šajā dienā ietērpj violetā krāsā, kas simbolizē ciešanas un grēku nožēlu.
Pelni tautas tradīcijās ir aizsarglīdzeklis pret ļauniem spēkiem kādas jaunas lietas sākumā. Piemēram, jaunu ēku — riju — kurinot, visus kaktus izkaisīja ar pelniem, lai nespokojas. Apavus pirmoreiz kājās aujot, ieber pelnus un spļauj, lai nenotiktu nelaime.
Ticējumi
Jāsēj pelni uz tīruma, tad nākamajā vasarā būs laba raža.
Pelnu dienā piekar pelnu kulītes, lai kāpostiem nemetas tārpi.
Pelnu dienā jātin lieli, cieti dzijas kamoli, tad vasarā aug lielas un cietas kāpostu galvas un lieli kartupeļi.
Nedrīkst vērpt, lai jēri nenoklīst.
Jāmazgā krekli, tad tie būs koši balti.
Ja Pelnu dienā kaut ko no lauka ved mājās, tad pārved arī peles.
Pusdienās jāvāra biezputra ar cūku kājiņām, tad saimniecei sivēni labi padodas.
