Imantu Upīti ar ūdeņiem saista gan uzvārds, gan izvēlētā profesija — kopš 2004. gada viņš dodas jūrā. “Kad kuģojam okeānā, es iedomājos, ka esmu liela dīķa vidū,” teic kapteiņa otrais palīgs Imants.
Tiekamies svētdienas pēcpusdienā, jo darbdienas Imantam ir aizņemtas — viņš apmeklē kvalifikācijas celšanas kursus, daudz jāmācās. Tā kā esam vienā vecumā, vienojamies no formālā “jūs” pāriet uz “tu”.
Divreiz apkārt
zemeslodei
— Esi apmierināts ar savu darbu, atradi īsto profesiju?
— Šobrīd jā. Tiesa, visi nevar šo darbu darīt, daudzi mani skolasbiedri nestrādā — pēc pirmās prakses saprot, ka nevar.
— Ko, tavuprāt, nevar izturēt?
— Iespējams, noslēgtību. Izolētību, varbūt sākas kādas fobijas.
— Jūrā izveidojas kādi ieradumi?
— Pēc pirmā brauciena bija tā, ka, viesnīcā guļot, nevarēju aizmigt, viss šķita pārāk stabils. Ja kaut kas nolikts uz galda maliņas, tad vienmēr pabīdu uz vidu, lai šūpojoties nenokrīt.
— Kāda ir tava ikdiena?
— Stāvu sardzē, esmu atbildīgs par kapteiņa tiltiņu. Jāveido kuģošanas plāns, jāsaņem informācija par ostu, ceļš jāiezīmē gan papīra kartēs, gan jāievada elektroniskajās. Tā kā vedam ķīmiskās vielas, jāņem un jāglabā kravu proves.
— Cik ilgs bijis garākais reiss?
— Aptuveni mēnesi no Štatiem caur Panamu uz Jaunzēlandi. Panamas kanāls nav ātri izbraucams, jāgaida rindā, tur ir daudzpakāpju slūžu sistēma.
Kad biju mazs, man likās, ka zeme ir ļoti liela, bet tagad divreiz ar kuģi esmu apbraucis apkārt zemeslodei.
Kalendārā dienas nesvītro
— Bērniem parasti ir sapnis: kad izaugšu liels, kļūšu par…
— Es gribēju būt burvis. Laikam tāpēc, ka pasakas salasījos par burvju nūjiņu, kura var visu. Bet nē, neiznāca… Nav īstās nūjiņas.
— Kā tad izvēlējies šo profesiju?
— Visi priekšmeti padevās vienlīdz labi, pat nezināju, kurp doties mācīties. Iestājos Rīgas Tehniskajā koledžā, apguvu telekomunikācijas, tā šķita perspektīva profesija. Kad mācījos koledžas trešajā kursā, kāds mans draugs iestājās jūrskolā. Satikāmies, viņš parādīja fotogrāfijas, un man viss likās tik romantiski. Vilināja. Sapratu, ka telekomunikācijas nav domātas man, tomēr mācības nepametu, bet sāku nopietni domāt par studijām Jūras akadēmijā. Biju izlēmis: ja neiestāšos akadēmijā, došos dienēt. Akadēmijā jāstudē piecus gadus, pamācījos trīs, ieguvu pirmo augstāko profesionālo līmeni kuģu vadīšanā. Tagad apmeklēju kvalifikācijas celšanas kursus, lai varētu kārtot eksāmenu jūrnieku reģistrā un iegūtu augstākas kategorijas darba diplomu. Uz kuģa tagad esmu kapteiņa otrais palīgs.
— Profesijas priekšrocības?
— Būtiska arī materiālā puse, izdevīgums, jo šajos laikos krastā grūti atrast labi apmaksātu darbu. Jūrā nav tā kā mājās. Kad mācījos koledžā, praksē katru dienu bija viens un tas pats — izdari savu darbu un ej mājās. Lai gan arī jūrā… Celies, ej sardzē, katru dienu tas pats ūdens, tomēr kaut kas ir citādi. Katru dienu arvien tuvāk brīdis, kad būsi mājās.
— Tev ir kalendārs, kur nosvītrot dienas?
— Nē, tad laiks izstiepjas. Nekad neesmu tā darījis. Mans pārinieks gan to dara.
Baidīties nav laika
— Pastāsti par pirmo braucienu jūrā?
— Pirmā prakse bija pēc pusotra gada studijām. “Stolt” kompānijā tepat Eiropā uz maza 95 metrus gara kuģīša, ko melnās krāsas dēļ saucām par “melno stoltu”. Tas bija 2004. gada martā, kā kadets jūrā pavadīju četrus mēnešus. Kopā ar matrožiem darīju visu — krāsojām korpusu, noņēmām rūsu, mazgājām tilpnes. Katra jauna osta gandrīz ikreiz bija citā valstī. Ziemeļjūrā piedzīvoju pirmo vētru. Tā gan nebija īpaši spēcīga, tomēr uz tik maza kuģīša tā šķita. Okeānā viļņi ir garāki, un šūpošanās iznāk laidenāka. Jūrā viļņi ir īsāki, tāpēc mētā vairāk. Baidīties nebija laika, bija jāmazgā tilpnes, jābūt uz klāja. Ūdens gāžas pāri, vējš, sāļums sitas sejā — ļoti patīkami.
— Kā uz kuģa svin svētkus? Ziemassvētkos ir eglīte, bet Jāņos ugunskurs?
— Jāņos uz lielā kuģa kurinām simbolisku ugunskuru — grilu, cepam šašliku. Ziemassvētkos, Jaunajā gadā cepām veselu ruksīti — kā filmās, kur siventiņu groza virs uguns. Esam šāvuši salūtu, ir mākslīgā eglīte. Vienugad man piespieda uzģērbt Santa Klausa tērpu. Pēdējos trīs gadus dzimšanas dienu, Ziemassvētkus un Jauno gadu pavadīju uz kuģa. Šogad gan mājās.
— Vai uz kuģa ir arī brīvais laiks?
— Jā, un jāgarlaikojas nav. Uz lielajiem kuģiem ir trenažieru zāle, sauna, baseins, bārs, kinozāle, arī grāmatas ir. Tenisu spēlējam. Kolēģi filipīnieši ir kā traki uz makšķerēšanu, kad kuģis ir noenkurots selgā, zvejo, tad visur smaržo pēc dedzinātām zivīm.
— Dedzinātām?
— Nu, jā, viņiem kaut kā vienmēr iznāk piededzināt…
— Ir kādas īpašas jūrnieku tradīcijas?
— Ekvatora šķērsošanas svētki. Tad jātiekas ar Neptūnu, jāveic dažādi pārbaudījumi, lai no jūras valdnieka iegūtu svētību labvēlīgai jūru un okeānu šķērsošanai. Šajā rituālā katram, kurš pirmo reizi pārbrauc ekvatoram, piešķir zvaigznes vārdu.
Garšīgākais alus ir Latvijā
— Ceļojot daudz esi redzējis.
— Esmu bijis ASV, Austrālijā, Āfrikā, Āzijā, Indijā. Piestājām Indijā, Kandlas ostas pilsētiņā. Drausmīga nabadzība, kaut ko tādu vēl nekur nebiju redzējis. Viss piemēslots, briesmīga smaka. Mazi veikaliņi, tirdziņi, vietējie staigā pakaļ, prasa naudu, pat kniebj! Govis klīst apkārt, daudz izkāmējušu suņu. Tur bija betona piestātne, un uz tās nakšņoja piestātnes darbinieki. Dažs izklāja kartona loksni, citi vienkārši uz betona. Ēģiptieši ir līdzīgi kā indieši — diedelē. Uz kuģa uzkāpj locis, viņam jādod pāris bloku cigarešu. Un obligāti “Marlboro”. Braucam kādā ostā Ēģiptē, tikko noenkurojamies, matroži uzvelk loča trapu, pagriežos un skatos — cilvēki kā žurkas lien uz kuģa. Meksikā, kādā ostas pilsētiņā, valdīja īpaša atmosfēra — visos mazajos veikaliņos skanēja mūzika. Tur cilvēki nav bagāti, tomēr neuzbāzās, brīvi staigājām, neviens nepiesējās. Iegājām krodziņā nogaršot alu. Kā garšoja? Kā jau visur.
— Mums, latviešiem, šķiet, ka Latvijā ir vislabākais alus…
— Bet ir arī labākais! Arī šķirņu klāsts ir liels. Bet vispār ceļojot ļoti jāuzmanās ar pārtiku. Par Indiju kapteinis jau iepriekš brīdināja, ka tur nevajag neko ēst un dzert. Vietējiem kāda slimība, iespējams, ir nenozīmīga, bet nepieradušam organismam var būt pat nāvējoša.
Ir labi, ja zini, ka gaida
Braucot uz Austrāliju, Klusā okeāna dienvidu daļā ir četru salu grupa — Pitkērna, Hendersona, Oeno, Djusī sala. Apdzīvota ir otra mazākā no četrām — Pitkērnas sala, tajā ir tikai ap piecdesmit iedzīvotāju. Sala pieder Lielbritānijai, un tajā izveidots cietums. Satiksmes ar šo salu nav, visu atved garāmbraucošie kuģi. Mums palūdza piestāt un aizvest kādu sievieti uz kontinentu, viņas tēvs bija slimnīcā.
— Saka — sieviete uz kuģa nes nelaimi.
— Tā tas nav. Uz kuģa parasti ir tikai vīrieši, un, ja uzrodas sieviete, pienākumu veicot, var vienīgi novērst uzmanību. Meitenēm jūrā nevajadzētu iet. Mans pārinieks apprecēja meiteni, ar kuru es kopā mācījos, viņa arī ir jūrniece. Ja ir bērni, kā tad? Mamma pazūd uz vairākiem mēnešiem, uzrodas tētis, tad pazūd… Nu nezinu. Viens otru nemaz neredz.
— Attiecības un darbs. Kā to var savienot?
— Ir labi, ja zini, ka gaida. Pārnāc mājās un to laiku, ko pavadi uz sauszemes, esi kopā ar ģimeni — no rīta līdz vakaram. Esmu pilnīgi brīvs, visa diena un nakts pieder tikai man. Bet, strādājot parastu darbu, no rīta celies, dodies uz darbu, vakarā noguris pārnāc, vakariņas, gulēt. Nereti jāstrādā arī sestdienās. Tad kā ir labāk?
Cita dimensija
— Ko vēl vēlētos izdarīt?
— Gribētu kuģot caur Dreika šaurumu, tā ir visbīstamākā vieta, kur satiekas dažādi vēji. Uz paralēles, kur ir Dreika šaurums, nav neviena kontinenta. Kuģi Dreika šaurumu parasti nešķērso, izvēlas ceļu pa Magelāna šaurumu. Tur arī vēl neesmu bijis, stāsta, ka tur ir ļoti skaista daba. Kad pirmo reizi šķērso Magelāna šaurumu, izsniedz diplomu.
— Tev patīk asas izjūtas?
— Jā. Darbs, ko es daru, nav pastaiga pļavā. Jūra — tā ir vesela pasaule, cita dimensija. Ceļā no Suecas uz Persijas līci mums iznāk kuģot gar Somāliju, tur ir pirātu zona. Bīstamā zona būtībā ir ļoti liela, gandrīz puse Indijas okeāna, kuģus aplaupa pat vairāku tūkstošu jūdžu attālumā no Somālijas. Ir izveidots koridors austrumu un rietumu virzienā, pa to parasti kuģojam konvojā. Tas kādam ir ļoti izdevīgi, jo par konvojēšanu ir jāmaksā. Kaut kā muļķīgi — ar jaunajiem satelītiem var avīzes lasīt, bet nevar noteikt, kur gaida pirātu kuģi…
Jābūt krāsainai
— Ko tu brīvajā laikā dari mājās, Secē?
— Daudz laika paiet lauku darbos, māja jāremontē, jāatjauno, laiku pa laikam jāmācās, lai atjaunotu kvalifikāciju, sertifikātus, diplomus. Ziemā nodarbojos ar zemledus makšķerēšanu. Kad biju mazs, vienreiz pamēģināju — ar cirvi uztaisīju āliņģi, noķēru vienu mazu līdaku un nesapratu, kas tur tik labs tajā bļitkošanā. Bet tagad iepatikās.
— Naudu iztērē, paliek lielākā bagātība — zināšanas, pieredze.
— Vecumdienās lielākā bagātība būs atmiņas. Jādzīvo tā, lai dzīve ir krāsaina, lai var mazbērniem stāstīt piedzīvojumus. Tur jau arī ir tā bagātība.
