(Nobeigums. Sākums 26. februāra numurā.)
Pēc manām domām, pamati liecina par kādreizējo zintnieku mājas vietu.
Senajām celtnēm dzīvojamā daļa un lopu novietne bija uz vieniem pamatiem un zem viena jumta. No stāvkrasta, ielejā aiz upes, svētvieta bija labi pārredzama. Tautai zināma svētvieta bija netālu no Daudzevas, Siliņkalnā, arī tur auguši vareni ozoli. Ir nostāsts par nogrimušu baznīcu, bet svētvietas taču tiek sauktas par Māras baznīcām. Nogrimšana jāsaprot simboliski — ir nogrimusi senā informācija, zināšanas. Diemžēl pēckara laikā Siliņkalns pilnībā izpostīts, ozoli nozāģēti, kalna vietā izrakta bedre, kuru izmantoja kā izgāztuvi.
Posts pēckara
gados
Tas pats notika arī te. Lai krasta līnijā atbrīvotu zemi, ar smago tehniku aizvāca lielos akmeņus un sagāza netālu izgrābtajā grants karjerā. Aizveda arī lielu konusveidīgu akmeni ar bļodveida ieliekumu galā un akmens krēslu. Tika nozāģēta lielu egļu rinda, kas mājas aizsargāja no ziemeļu vējiem, arī lielu mežābeļu rinda, kas pavasaros skaisti ziedēja. Nozāģēta liepu aleja tālāk esošajās “Smaļķu” mājās. Kā par brīnumu, stalta un neskarta aug ozolu aleja “Būmaņos”. Tā esot stādīta par godu Ulmanim pēc viņa apciemojuma. Ozoli kā enerģētiski paši spēcīgākie būs spējuši sevi aizsargāt, jo māju saimnieki bija svešumā. Senās akmeņu sistēmas pēdas saglabājušās vairs tikai mežā, apkārtnē, ierīkojot laukus, tās iznīcinātas.
Bruģis mežā
Mežā, kas aptver Smaļķu kapus, ir divi savstarpēji nesaistīti akmeņu rindojumi. Viens virzās paralēli kapsētas valnim un ir ar pārrāvumiem. Pāris simtu metru tālāk ir cita virziena lielu akmeņu rindojums, ko pārtrauc meža ceļi.
Netālo “Smaļķu” māju mantinieki stāstīja par akmeņu rindojumu citviet, pie Lauces upes, liekoties, ka ceļš būtu izbruģēts. Bruģētam ceļa posmam arot uzdūries arī “Vietomu” māju pašreizējais saimnieks.
Interese nezūd
Šajos gados pie manis reizumis ierodas Daudzeses pamatskolas skolēni. Prieks vadāt, rādīt un stāstīt, ka akmeņi ir tikpat interesanti un dzīvi kā viss pārējais dabā. Reiz atvadoties jaunākās klases skolotāja noteica: gan jau mazajās sirsniņās kaut kas būs palicis. Pēc nedēļas, ejot uz kapsētu, satiku mazo Aivaru Doveiku ceļā uz mājām no skolas autobusa. Zēns pa gabalu priecīgi sauca: “Labdien, tante, es jums atradu smuku akmenīti, ceļmalā uzliku uz lielā akmens.” Gabaliņu iznāca iet kopā, un zēns aizrautīgi stāstīja un rādīja guļošos akmeņus ceļmalā. Atpakaļceļā paņēmu dāvinājumu — mazu dzintarkrāsas sirsniņu, it kā tikko mākslinieka darinātu, atliek tikai ierāmēt dārgmetālā, un būs gatava rotaslieta.
Velniņa
galva
Tagad, izaudzis par staltu jaunekli, viņš man atnesa parādīt, ko izracis “Vietomu” mājas zemē. Atradums ir aprūsējis rotājuma atlējums čugunā. Skatāms un lietojams no abām pusēm. Ornamenta vijuma centrā zēnam līdzīga galva ar skaidri saskatāmu pagaru ausi. Apskatot ar palielināmo stiklu, pieres matu daļā divi izcilnīši un sejā apmatojums, liekas, tā ir velniņa galva. Abos galos atlūzušais ornamenta fragments platākajā vietā ir 5 cm plats, bet visa ornamenta garums — 24 cm. Tas sastāv no trijām daļām, sastiprināts ar gredzeniem, var salocīt. Vienā galā atlūza garāka un abās pusēs ziediņš ar astoņām ziedlapiņām. Skaitlis “astoņi” ir sargājošs, ziediņš dubultā noteikti bija arī otrā atlūzušajā galā, veidojot četrinieku, kas saistīts ar maģiju. Velniņa galvu varētu uztvert kā nelaimes vai ļaunuma atvairītāju.
Maģiski
skaitļi
Manuprāt, rotājums nav mūsu tautas stilā. Ziedlapiņām bija jābūt deviņām. Zied puķīte trejus ziedus/ Deviņām lapiņām./ Devītā lapiņā/ Dieva dēli naudu skaita. Trīs, deviņi, trejdeviņi ir mūsu tautas maģiskie skaitļi, par to liecina tautasdziesmas, teikas un senie vārdojumi. Sadzīvē ne velti saka: trīs lietas — labas lietas. Izbīlī trīs reizes jāpārspļauj pār kreiso plecu, lai nepiemetas roze. Skaitlis “trejdeviņi” ir simbols, kas skar ikvienu no mums, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Vērtīga grāmata
2003. gadā izdota Jēkaba Vītola grāmata “Toreiz Sēlijā”. Atmiņu stāsti Lūcijas Ķuzānes literārajā apdarē. Grāmata ir kultūrvēsturisks mantojums un vērtīgs izziņas avots. Grāmatā ietverts Sēlijas novads — no Taurkalnes, Jaunjelgavas, Sērenes, Daudzevas, Seces līdz pat Saukai. Pieminēti tālie dažādo karu laiki. Poļu — zviedru karā nopostītā Sērenes miestiņa vietā uzcelta pilsēta Fridrihštate — Jaunjelgava. Tās dibinātāja hercoga Fridriha atraitne Elizabete Magdalēna vēlējās iemūžināt nelaiķa vīra piemiņu. Ģerbonim hercogiene izvēlējās savu senču dzimtenes Pomerānijas simbolu — sarkanu grifu sudraba vairogā. Lielā mēra laikā, ap 1710. gadu, Fridrihštates iedzīvotāji savus mirušos veduši no pilsētas tālu prom, un izveidojies liels nāves lauks (vācu val. “der Tod” — nāve). No tā radies nosaukums “Totēni” pašreizējai kapsētai, kas ierīkota iepretī — otrpus ceļam. Savukārt, Daugavai mainot gultni un aizejot secen, radies Seces nosaukums.
