Aizvadītā nedēļa pagāja radošā darbībā. Man kā deju skolotājam ne tikai jāmāca bērni, bet jābūt arī sagādniekam, celtniekam un apkopējam reizē. Rīta puse parasti paiet, kārtojot dažādas organizatoriskas lietas, bet pēcpusdiena un vakarpuse ir diezgan darbīga.
Deju centram “Aizkrauklīte” šobrīd klājas kā jau daudziem — esam privāts uzņēmums, un valsts atbalsta mums nav, darbojamies, pateicoties vecākiem un iepriekšējo gadu dalībniekiem. Mūsu kolektīvā ir ne tikai Aizkraukles bērni, uz nodarbībām brauc arī dejotāji no Skrīveriem, jau vairākus gadus arī kāds puisis no Neretas. Kādreiz šurp devās no Kokneses, Jaunjelgavas, pat no Madonas un Jēkabpils. Apmeklētāju vecums ir ļoti dažāds. Nodarbībās ierodas bērnudārza vecuma bērni, izņēmuma kārtā pieņēmām arī kādu divus gadus vecu meitenīti.
Kādreiz sporta dejas mācīja arī citviet, piemēram, Koknesē, kur šīs tradīcijas bija aizsāktas jau padomju laikos, tagad esam palikuši vienīgie. Mums ir divi dejotāju pāri, kuri cenšas regulāri braukt uz sacensībām un ir kļuvuši par pērnā gada Latvijas kausa uzvarētājiem savā vecuma grupā. Pārējie uz sacensībām dodas, ja ir iespēja, jo tas prasa papildu izdevumus, arī vecāku laiku. Taču galvenais ir nevis piedalīties sacensībās, bet darbojoties darīt to, kas patīk. Dejot var visi un nevar neiznākt, galvenais ir uzdrīkstēties un mēģināt, taču vajadzīga arī uzņēmība. Turklāt kustēties ir veselīgi.
Atšķirībā no daudziem Latvijas deju klubiem esam viens no retajiem, kurā māca ne tikai sporta dejas, bet arī sarīkojumu jeb balles dejas, kurām nav nepieciešama tik liela fiziskā un arī psiholoģiskā atdeve. Dejojot puiši mācās uzlūgt un vadīt meitenes, arī palaist pa priekšu, pakāpties un citas pieklājības normas, bet meitenes mācās pakļauties. Galvenais, lai bērniem patīk tas, ko viņi dara.
Deju kā kultūras sastāvdaļu vērtēju ļoti augstu, un man gribētos, lai ar to nodarbotos pēc iespējas vairāk cilvēku. Manuprāt, katra jauna kustība cilvēku padara savādāku, tas varētu būt līdzvērtīgi kādai apgūtai valodai — cilvēks bagātinās. Deja disciplinē, un ir skaidrs, ka tie, kuri dejo, nebūs klaiņotāji vai somiņu rāvēji. Deja ir māka uzdrīkstēties, uzvesties, relaksēties. Šajā nodarbē vairāk vajadzētu iesaistīt zēnus, jo bieži vien ģimenēs vīrieši deju noliedz, sakot, ka tā nav stiprā dzimuma cienīga nodarbe. To nereti jauc ar baletu, taču tās ir divas dažādas lietas. Pēdējos gados dejošana ir ļoti attīstījusies, un tai vajadzīgi spēcīgi zēni — jo stiprāks puisis, jo pārim lielāka iespēja sasniegt labāku rezultātu.
Raugoties, piemēram, uz tautas dejām, daudziem radies priekšstats, ka esam dejotāju tauta, taču es tam nepiekrītu, jo pašlaik tā noteikti nav. Pēdējos gados novērots, ka dejo salīdzinoši maz cilvēku. Piemēram, pēckara paaudzes ļaudis paspēja gan šahu spēlēt un ar sportu nodarboties, gan dziedāt un arī dejot. Taču tagad reti kurš to dara. Īpaši to izjūt dāmas, jo bieži vien partneris, domādams, ko teiks apkārtējie, pasākumos vairās dejot. Tāpēc ar gandarījumu dodos uz sarīkojumiem, kur lielākā daļa apmeklētāju dejo. Lai gan pats neesmu bijis, pēc televīzijā redzētā par dejotāju valsti varētu dēvēt Dominikānas Republiku, kur danco teju katrs salas iedzīvotājs, arī tūristi.
Ik pa laikam vēroju Latvijas deju šovus, bet jāatzīst, ka tie mani neaizrauj, tāpēc labprātāk skatos Krievijā notiekošos konkursus. Tiem ir pavisam cits līmenis, vairāk humora, adekvāti žūrijas komentāri, spilgti tērpi, arī paši dejotāji ir interesantāki un brīvāki. Nezinu mūsu dejošanas šovu aizkulises, bet rodas iespaids, ka viss notiek pēc gatava scenārija, diezgan samāksloti. Protams, iepriecina, ka latviešu deju šovos piedalās arī korpulenti cilvēki. Nebaidoties par citu viedokli, viņi dejo un priecājas par katru zaudēto kilogramu.
Pagājušajā nedēļā netrūka valstiski svarīgu notikumu. Taču mani sarūgtināja valdības paziņojums no 1. jūlija palielināt vairākus nodokļus. Alkohols un cigaretes nav pirmās nepieciešamības preces, tāpēc akcīzes pacelšana šīm lietām nav tik būtiska, taču dabasgāzes tarifa paaugstināšana mājsaimniecībām mani tiešām uztrauc. Jebkura nodokļa palielināšana ietekmē cilvēkus, viņi kļūst nabadzīgāki, mazinās pirktspēja, kas jau tā ir ļoti zema. Baidos, ka nodokļu palielināšana daudzus mudinās apsvērt domu pārcelties dzīvot ārpus Latvijas.
Ceturtdien iepriecināja Saeimas apstiprinātie grozījumi likumā par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, 17. maiju nosakot par Ugunsdzēsēju un glābēju dienu, bet 4. maiju nodēvējot par Neatkarības atjaunošanas dienu. Mums apkārt ir pārāk daudz drūmu lietu, tāpēc noteikti vajadzētu vairāk svētku dienu. Aizvadītajā nedēļā dzirdēju, ka valdība plāno samazināt valsts finansēto studiju vietu skaitu. Salīdzinot ar mūsu ienākumiem, augstākā izglītība Latvijā nav lēta. Ja plāno samazināt budžeta vietu skaitu augstskolās, tas daudzām ģimenēm būs smags “sitiens”. Lai studētu, tāpat kā daudzi, arī mana meita ņēma kredītu. Labi, ka viņai ir darbs un galus vēl var savilkt kopā, jo ne katrs to šobrīd var izdarīt. Taču budžeta vietas jauniešiem, arī vairākiem maniem paziņām un dejotājiem, ir liels atspaids. Ja tās samazinās, daudzi, kuri uz tām cerēja, būs spiesti meklēt citas izglītošanās iespējas vai studēšanu uz laiku atlikt.
Piektdien masu mediji informēja par Aizkraukles rajona tiesas pasludināto pazīstamā uzņēmēja un sabiedriskās ēdināšanas tīkla “Lido” īpašnieka Gunāra Ķirsona maksātnespēju, sākot viņa bankrota procedūru. Labi, ka tā ilgs piecus gadus, jo šajā laikā Ķirsonam vēl ir iespēja sakārtot uzņēmumu un izkulties no parādiem. “Lido” ir kā Latvijas vizītkarte, un būtu ļoti žēl, ja tas bankrotētu.
Sestdien televīzijā vēroju “Eirovīzijas” dziesmu konkursa nacionālās atlases finālu Ventspilī. Mūzika nav mans darbības lauciņš un par to grūti spriest, taču labi, ka šādi pasākumi vispār notiek. Tā ir iespēja mūsu mūziķiem prezentēt ne tikai sevi, bet arī Latviju. Daudzus šī konkursa dēļ pazīst arī ārpus valsts. Šīgada “Eirovīzijā” priekšnesumi šķita pārāk vienveidīgi. Iepriekšējos gados dalībnieki bija spēcīgāki. Pasaulē mūziķi kļūst arvien profesionālāki, tāpēc gribētos, lai arī mūsu dziedātāji piedāvātu ko tādu, kas būtu tīkams ne tikai latviešiem, bet arī pārējai Eiropai.
Pēc darbīgās nedēļas brīvdienas pavadīju kopā ar dēlu. Viņš strādā Anglijā un līdz ceturtdienai ciemojas Latvijā, tāpēc pēc iespējas vairāk cenšamies būt kopā. Kas zina, kad tiksimies nākamreiz, iespējams, tikai Jaunajā gadā vai nākamvasar.
Ļoti gribētos būt optimistam, bet, raugoties uz valstī notiekošo, kaut kā neiznāk. Nākotnes perspektīvas nesaskatu arī dzimstības samazināšanās dēļ, jo jaunus dejotājus ir grūti piesaistīt. Ja viņu kļūs mazāk, nebūsim spējīgi deju skolu uzturēt, nāksies meklēt citas alternatīvas, iespējams, ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.
