Mazzalviešu Zīlītes un Haralda Krūmiņu vaļasprieks ir makšķerēšana. Katru brīvo brīdi viņi pavada pie upes, gūstot daudz pozitīvu emociju, savukārt noķertās zivis noder ne tikai pašu, bet arī radu un kaimiņu pusdienu galdam.
— Pats makšķerēju kopš bērnības, kad iepazinos ar sievu, šo vaļasprieku ierādīju arī viņai, — teic Haralda kungs. — Man gan reizēm patīk no rīta ilgāk pagulēt, bet viņa pat rīta agrumā steidz uz upmalu, un, kad es mostos, jau ir mājās un kārdina mani ar skaistām prāvām raudām. Reiz izvilku kilogramu smagu sapalu un domāju palielīties. Taču dažus mirkļus vēlāk dzirdēju sievu saucam mani palīgā. Piesteidzos un ieraudzīju, ka viņas makšķeres āķim pieķēries milzīgs breksis, kuru nekādi neizdodas izcelt malā. Nekas cits neatlika — nācās mesties ūdenī. Piesmēlu zābakus un samērcēju drēbes, taču zivs bija rokā. Mazliet gan bija žēl, ka mans kilogramu smagais sapals nu šķita vien tikai tāda neliela zivtele, jo sievas noķertais breksis svēra 2,2 kilogramus. Tā līdz šim ir arī lielākā zivs, ko viņa noķērusi, savukārt mans rekords ir piecus kilogramus smaga līdaka.
— Katrreiz, kad rītos nonāku upes krastā, pie sevis nosaku: “Labrīt, mīļā upe! Lūdzu, atvēli man kādu zivtiņu!”, — atklāj Zīlītes kundze. — Un tā vienmēr man ir vēlīga. Ir tik brīnišķīgi vērot, kā no rīta upe, viegli kūpēdama, lēni plūst, kā straumē lokās ūdenszāles, turpat netālu nāk padzerties stirna vai koka zarā šūpojas putns. Var ievērot milzum jauku lietu un atkal un atkal par tām priecāties. Kad sakustas pludiņš, vienmēr uztraucos, jo nekad nevar zināt, kas ir auklas otrā galā — sīka raudiņa, strīpainais asaris vai ņiprais ālants, kurš tūļīgāka makšķernieka auklu spēj pārraut vienā mirklī. Vienmēr interesanti sacensties ar vīru, kuram izdosies noķert lielāku zivi.
Abi visbiežāk dodas makšķerēt uz Mēmeles, Viesītes vai Dienvidsusējas krastiem. Taču, ja ir iespēja, brauc arī uz apkaimes ezeriem. Zīlītes kundze atklāj, ka visprāvākos asarus velk netālu no hidroelektrostacijas pie Dienvidsusējas ietekas Mēmelē, savukārt baltās zivis labāk ķeras tieši abu upju satekā.
Sievai un vīram patīk makšķerēt arī ziemā. Februāris parasti gan esot visklusākais mēnesis. Taču jau marta pirmajās dienās, kad saulīte kļūst spožāka un dienas mazliet garākas, zivis kļūst aktīvākas un lomi lielāki. Gadījies arī ielūzt ledū, taču mājas ir netālu, apģērbu var apmainīt un copi turpināt.
— Noķertās zivis šajos grūtajos laikos ir labs atspaids, — saka Zīlītes kundze. — Ēdam paši, cienājam radus un kaimiņus. Tas nekas, ja gadās arī sīkākas zivis. Tās var samalt un pievienot nedaudz speķa — kotletes būs daudz sulīgākas. Lai arī naudas nav daudz, laukos izdzīvot ir vieglāk, jācenšas pašiem izaudzēt vairāk, var makšķerēt, kā to darām mēs, lai pēc iespējas mazāk jāiepērkas veikalā.
