Sintija Vintere studē ekonomiku, ir Ašķeres biedrības projektu koordinatore un dzīvesprieka avots daudziem, kas viņu satiek.
Vārds kā pirmajai skaistuma karalienei
— Kā ieguvāt tik skaistu vārdu?
— To man deva vecāki, lai es būtu tikpat skaista kā pirmā Latvijas skaistumkonkursa uzvarētāja Sintija Jenerte. Vārds man ļoti patīk.
— Vai arī pašai ir nācies piedalīties kādos skaistumkonkursos?
— Vienīgi skolas piektklasnieku konkursā “Mis Spīdola”, bet godalgotu vietu neieguvu. Vairāk tāda veida konkursos neesmu piedalījusies, jo man vienmēr ir šķitis, ka citas meitenes ir daudz skaistākas.
— Kā no Jelgavas nokļuvāt Skrīveros?
— Te dzīvo mana vecmāmiņa, ar Skrīveriem saistītas manas jaukākās bērnības atmiņas. Kad abi ar brāli te pavadījām vasaras, tā bija laba atslodze no ikdienas. Uz Skrīveriem pārcēlos apmēram pirms pusotra gada, te patīk miers un klusums, ir arī aktīva kultūras dzīve, bieži notiek koncerti un teātra izrādes. Savukārt vecāki no Jelgavas pārcēlās uz Ventspili, jo tur ir lielākas darba iespējas. Lai arī Ventspils man ļoti patīk, Skrīveri tomēr vilina vairāk.
Izvēlas “gudrīšu” skolu
— Kāpēc izvēlējāties studēt tik grūtu jomu — ekonomiku?
— Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā mācījos matemātikas un ekonomikas novirziena klasē, tādēļ šajā jomā nolēmu arī studēt. Lai arī
1. ģimnāzija bija piecu minūšu gājiena attālumā no manām mājām un tajā mācījies arī Jānis Jubalts un Renārs Kaupers, nolēmu mācīties tieši Spīdolas ģimnāzijā, līdz kurai bija jāiet apmēram pieci kilometri, jo tās direktore Ilze Vilkārse mums, pamatskolēniem, ģimnāziju ļoti labi prezentēja. Viņa aizrāva ar savu personību un gaišumu, šarmu, ļoti gribējās viņai līdzināties. Skolas laikā rakstīju biznesa plānus, labi padevās arī latviešu valoda un literatūra, sacerējumu rakstīšana. Ar esejām konkursam par Zentu Mauriņu mēs, piecu skolēnu komanda, nopelnījām braucienu uz Vāciju. Katrs rakstījām eseju par vienu viņas dzīves posmu. Apbrīnoju, cik viņa bija izcila sieviete un par spīti slimībai nesabruka.
Interesē arī filoloģija, psiholoģija un jurisprudence, tomēr priekšroku devu ekonomikai un to nenožēloju. Varbūt kādreiz būs izdevība studēt arī kādā citā jomā.
— Spīdolas ģimnāziju dēvē arī par “gudrīšu” skolu.
— Ne jau visi ir izcilnieki, bet tāds priekšstats radies, jo skolēniem ir lieliski rezultāti dažādās olimpiādēs un zinātniski pētniecisko darbu konkursos, viņi spēj sevi labi prezentēt. Domāju, ka visās skolās ir labi, gudri skolotāji, visi ir ieguvuši izglītību un cenšas sevi pilnveidot. Skolotāji ir pelnījuši vislielāko cieņu, jo pēc vecākiem ir nākamie, kas mūs māca, audzina un cenšas izveidot par kārtīgiem cilvēkiem.
— Vai studējat klātienē?
— Iestājos neklātienē, jo tā bija lētāk. Toreiz vēl strādāju, nedēļas nogalē mācījos augstskolā un pati arī maksāju par studijām. 640 latu gadā. Labi, ka maksa nemainās. Ja varētu, labprāt studētu klātienē.
Dzīvojam lieliskā laikā
— Kāpēc zaudējāt darbu?
— Manai darbavietai saistībā ar mantojumu mainījās īpašnieki, to reorganizēja un štata vietas samazināja, tā paliku bez darba. Joprojām esmu darba meklējumos, taču to ir grūti atrast. Sūtu CV, bet bieži vien potenciālie darba devēji vispār neatbild. Esmu bijusi arī darba intervijās. Pēc attieksmes un jautājumiem ir jūtams, kad darba intervija ir tikai ķeksīša pēc, jo darba devējam jau iepriekš zināms, kuru kandidātu pieņems. Priecājos, ka varu darboties vismaz Ašķeres biedrībā. Man ļoti patīk organizēt, rīkot dažādus pasākumus, seminārus. Patīk uzklausīt cilvēkus. Ar Eiropas Savienības fondu atbalstu īstenojam dažādus projektus, un tas mani aizrauj. Ir prieks par to, ko daru. Domāju, lai arī ir krīze, dzīvojam lieliskā laikā, kad varam izmantot tik daudz Eiropas doto iespēju. Mums ir idejas, varam tās īstenot, darīt to, kas pašiem vislabāk patīk. Ašķeres biedrībā sava darba augļus gan uzreiz neredzam, bet arī dabā ražu uzreiz nevar iegūt: vispirms ir jāiestāda vai jāiesēj un tikai pēc laika var gaidīt augļus. Prieks palīdzēt citiem un gandarījums, ka mums pievienojas arvien jauni biedri.
Divus mēnešus angļu ābolos
— Gan jau ārzemes tomēr vilina?
— Gribētu daudz ceļot, bet ne citā valstī strādāt. Lai pārliecinātos par to, ka Latvijā ir labāk, divus mēnešus Anglijā kopā ar latviešu grupu novācu ābolus un bumbierus visdažādākajos laika apstākļos — gan karstā saulē, gan aukstā lietū. Ābeļdārzā līdzās vīri maskās un aizsargtērpos apsmidzināja ābolus ar ķīmiskām vielām, lai tie būtu lielāki un skaistāki…
Anglijā nokļuvu, jo māca ziņkāre. Pati sameklēju darba piedāvājumu internetā, sazinājos ar darba devēju un aizbraucu. Vecāki šausminājās, ka ar mani nezin kas var notikt, bet viss beidzās labi. Arī citiem iesaku tā darīt, nevis maksāt starpniekiem.
Anglijā ir tā, kā citi stāsta, — augstāks dzīves līmenis, cilvēki ir laipni, tomēr nejutu, ka pret mani izturētos kā pret savējo. Anglijā gūtā pieredze stiprināja manu motivāciju palikt Latvijā, jo te ir mana dzimtene un man ir iespējas sevi pilnveidot. Tikai divi no visiem latviešiem atbraucām atpakaļ.
Vajag stādīt pašiem
— Klusībā varbūt tomēr gribas atgriezties?
— Pašlaik ne. Domāju — kāpēc tā? Latvijā ir tik daudz aizaugušu, neapstrādātu lauku, vajag ābeļu dārzus stādīt Latvijā, lai latvieši ābolus novāktu tepat un viņiem nebūtu jābrauc uz Angliju.
— Varbūt pašai kādreiz būs tāds liels ābeļu dārzs?
— Man tuvāka sirdij ir daba, nevis rūpnieciskā ražošana vai pakalpojumu sniegšana. Varbūt nākotnē tiešām kaut ko audzēšu. Man gribētos savu uzņēmumu. Gribas Latvijā izmēģināt visu, kas manos spēkos. Tikai tad, ja nekas nenestu augļus, ja nebūtu citas iespējas, varbūt domātu par darbu ārzemēs. Manī ir pārliecība, ka te ir manas mājas, ka man jādod savs ieguldījums, idejas, lai kaut ko darītu sevis un arī dzimtenes labā.
ASV ekonomiku izjust klātienē
— Vai ticat valdībai?
— Ziņas klausos un skatos, tomēr politika mani īpaši neinteresē. Valdībai neticu un neceru, ka pēkšņi kaut kas krasi varētu mainīties un ka man varētu palīdzēt valdība, kura pat nezina, ka es vispār esmu. Valdība ir, lai kontrolētu, organizētu, veidotu, vadītu.
— …un palielinātu nodokļus.
— Zviedrijā ir vēl lielāki nodokļi nekā Latvijā, bet cilvēki redz un jūt, kā tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Latvijā nav tik labas stratēģijas, kā izlietot nodokļu maksātāju naudu, un mums šķiet, ka tikai dodam un dodam, bet atdeves nav. Ar šo problēmu valstij ir jāstrādā. Ļoti gribētu aizbraukt uz ASV un klātienē pārliecināties par šīs valsts ekonomiku, tās nodokļu sistēmu. Daudz Latvijai nevaru palīdzēt, bet mācos, lai izprastu situāciju un vispirms palīdzētu pati sev. Jāpateicas Dievam, ka dzīvojam demokrātijas laikā, ka esam brīvi, mums ir vārda un izvēles brīvība, un tā ir ļoti liela vērtība. Bet, lai ko panāktu, ir ļoti daudz jāstrādā.
Iekrīt slepenā atvilktnē
— Vai angļu valodu labi zināt?
— Labāk nekā krievu valodu. Nav jāiet dārgos kursos, jo vislabāk angļu valodu var iemācīties, lasot daiļliteratūru. Vārdi un izteicieni nemanot nonāk kādā slepenā atvilktnē, un vajadzības brīdī tu brīnies, kur to visu esi redzējis, dzirdējis, iemācījies?
— Kuru autoru darbus lasāt?
— Viens no mīļākajiem rakstniekiem ir Nikolass Evanss, pazīstamā ‘‘Zirgu vārdotāja” autors. Latviešu valodā ir izdotas četras viņa grāmatas, un es visas tās esmu izlasījusi gan latviešu, gan angļu valodā. Visvairāk interesē romāni un grāmatas par vēsturi, zinātni, psiholoģiju. Dažādās sadzīves situācijās ataust atmiņā grāmatās lasītie cilvēku dzīvesstāsti, tu salīdzini viņu dzīvi ar savējo, viņu rīcību, nāk prātā domugraudi, padomi. Psiholoģijas jomā vairāk patīk uzklausīt un ieteikt, nevis lūgt padomus citiem.
Izskaitīt līdz desmit
— Vai pašai saspringtās situācijās izdodas īstenot psihologu padomus?
— Ja esmu dusmīga, cenšos steidzami aiziet uz savu istabu, izskaitīt līdz desmit, atcerēties un padomāt, kā labāk rīkoties. Man kā Aunam pēc horoskopa tas ir diezgan sarežģīti, bet tas darbojas, pēc tam varu mierīgi skaidroties tālāk.
— Man šķiet, ka esat liela optimiste.
— Dažkārt man pārmet, ka esmu pat pārāk liela optimiste, bet es ticu, ka būs labi. Ja ir divas iespējas — sēdēt savā kaktā, ieslīgt depresijā vai būt optimistei, es izvēlos otro variantu, ticot, cerot un mīlot. Ja esi priecīgs, gaišs, vari uzlabot omu otram, kas ir nīgrs. Lai arī ir krīze, ir grūti, ar savu optimismu varu uzmundrināt citus un likt viņiem noticēt. Daļa cilvēku nemainās, bet citi kļūst priecīgāki. Varbūt mans optimisms un darbīgums ir iedzimts, jo nespēju iet cilvēkos, nesmaidot un nerunājot. Esmu nonākusi pie atziņas: jo pats esi aktīvāks, jo vairāk iespēju un paziņu, jo tu esi bagātāks. Un, ja esi mērķtiecīgs, daudz strādā un dari, tavam darbam būs arī augļi.
