Šonedēļ Rīgas domē notika seminārs “Brīvprātīgie un brīvprātīgais darbs Latvijā”, ko organizēja Latvijas Samariešu apvienība. Seminārā piedalījās arī Aija Kalnāre un Ruta Aukšpole, starptautiskā Grundtvig projekta “Seniori skolai” koordinatores Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā. Viņas dalījās pieredzē par veiksmīgu skolēnu, skolotāju un brīvprātīgo — skolotāju palīgu — sadarbību.
Deviņi
brīvprātīgie
Šobrīd Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskola ir vienīgā izglītības iestāde Latvijā, kas veiksmīgi īstenojusi projektu “Seniori skolai”. Kopš pirmās senioru — skolotāju palīgu — tikšanās Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā 2009. gada 22. oktobrī pagājis pusotra gada. Projekta koordinatore Ruta Aukšpole stāsta, ka šobrīd skolas ikdienas darbā aktīvi iesaistījušies deviņi neretieši: Janīna Mazjāne, Lidija Ozoliņa, Ausma Burka, Austra Lazdāne, Laima Bajinska, Dainis Nāburgs, Jāzeps Čipāns,
Jūlijs Treiģis un Atis Blumbergs.
Jūtas
vajadzīgi
Pusotra gada laikā seniori paši ir atraduši veidu, kā vislabāk iesaistīties skolas dzīvē, kā palīdzēt ar savām zināšanām un būt noderīgiem. Ir seniori, kuri regulāri piedalās stundās, palīdz skolēniem mācību procesā, citi darbojas skolas kultūras un sporta dzīvē, palīdzot organizatoriski.
“Lai gan projekta nolikumā teikts, ka par senioru var kļūt pensijas vecuma cilvēki, neatgrūžam arī tos, kuri šo vecumu vēl nav sasnieguši, bet vēlas strādāt brīvprātīgi. Senioriem ciešāka sadarbība ir izveidojusies ar sākumskolas skolotājām un skolēniem. Senioriem tā ir iespēja regulāri būt sabiedrībā, justies noderīgiem, kas ir ļoti svarīgi cilvēkiem, kuri visu mūžu strādājuši skolā un vienmēr bijuši skolēnu vidū, bet, sagaidot pensijas vecumu, pēkšņi to visu zaudē. 2009./2010. mācību gada beigās mūsu skolā nebija neviena nesekmīga skolēna. Domāju, ka liels nopelns ir arī senioru nesavtīgajam darbam,” stāsta Ruta Aukšpole.
Gaida
trešdienas
Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas 2. klases audzinātāja Daira Osīte senioru devumu vērtē pozitīvi: “Mūsu klasi izvēlējusies seniore Janīna Mazjāne, viņa reizi nedēļā nāk uz skolu, piedalās mācību stundās un arī klases pasākumos. Tā kā viņa pati ir bijusī skolotāja, darbs skolā ir pierasts, un manās stundās viņa ir liela palīdze. Ja kāds skolēns kaut ko nesaprot, viņam vajag vairāk vai lēnāk izskaidrot, tad palīdz seniore. Bērni jau ir pieraduši, ka klasē ar mums kopā ir seniore, tāpēc daudz ko stāsta arī viņai, dzirdu, kā dalās piedzīvojumos pēc garākām brīvdienām un par citām bērniem svarīgām lietām.”
1. klases audzinātāja Natālija Grīnvalde stāsta, ka pirmklasnieki seniori Austru Lazdāni pieņēmuši lēnām, sākumā pat atturīgi, bet tagad trešdienas, kad Austras kundze piedalās stundās, gaida ar nepacietību: “Ļoti priecājos, ka bērni ir sadraudzējušies ar Austras kundzi, īpaši meitenes. Redzu, ka viņas sarunājas ne tikai par mācībām un skolas lietām, meitenes seniorei izrāda arī savas skaistumlietiņas un rotaļlietas. Esmu ievērojusi, ka trešdienās bērni ar burtnīcām skrien tikai pie Austras kundzes, lai pajautātu, vai pareizi, pie manis nemaz nenāk.”
Valentīna Plusniņa, 3. klases audzinātāja, domā, ka senioru projektā iesaistītie cilvēki ir atvērti, draudzīgi un pieredzes bagāti, tāpēc viņiem viegli rast kopīgu valodu ar skolēniem. Arī 3. klases stundās piedalās seniore Janīna Mazjāne, un skolotājai viņa ir liela palīdze. “Vienmēr klasē būs kāds bērns, kurš pārjautās, nesapratīs vai kuram vajag lēnāk paskaidrot kādu uzdevumu. Tas ir darbs senioram, viņš var mierīgi, lēnām skaidrot un rādīt, kā būtu jādara,” stāsta Valentīna Plusniņa.
