Kā putniem nevar aizliegt lidot, tā nevar aizliegt klejot manas Izabellas domām. Stundā nav tik daudz sekunžu, cik viņai domu. Piemēram, šomēnes mūsu ģimenē bija elektrības taupīšanas ģenerālmēģinājums. Izabella ik rītu pierakstīja skaitītāja rādījumu, lai mēneša beigās iekļautos 100 kilovatstundu, jo par pārtēriņu pēc 1. aprīļa būs papildus jāmaksā. Mēs parasti patērējām 400 kilovatstundu, jo dzīvojām kā “biezie” — karsto ūdeni sildīja boilers. Tagad mazgājamies aukstā. Tas viss esot manas veselības labā — lai norūdoties un ziemā nešķaudot. Boileru turpmāk ieslēgsim tikai Lieldienās un Ziemassvētkos.
Hokeja spēles turpmāk skatīsimies pie kaimiņiem. Līdz šim mēs ar viņiem tikai sasveicinājāmies. Tā, Izabellasprāt, nodibināsim ciešākas draudzības saites. Pagaidām gan kaimiņi mūs savā dzīvoklī nav ielaiduši. Vakaros stunda mums paredzēta senču atcerei — sēžam pie skalu guns. Kā tādi muļķi! Šitā taču māju var nosvilināt! Bet Izabellai patīk.
Ceturtdien viņa sarīkoja baigo skandālu. Pēc mūsu hokejistu neveiksmīgās spēles es nevarēju aizmigt. Domāju — pa kluso paskatīšos televīziju. Nu, cik tad tas aparāts to kilovatu “noēd”? Izabella ieraudzīja un sāka kliegt, ka man kauna nemaz neesot, skatoties tik neķītrus meitiešus! Patiesībā es tieši tobrīd pārslēdzu kanālus, meklējot kādu filmu. Es taču neesmu vainīgs, ka televīzijā rāda visādas izvirtules. Izabella mani nosauca par runci, kurš saimnieka klātbūtnē mīlīgi gozējas saulītē, bet, kad paliek viens, tā — žvikt! — uz pagrabu. Nu galīgi aptrakusi ar to taupīšanu. Bet laikam jau tā ir — kas par pujeni piedzimusi, tai par rozi nepārtapt.
