Šonedēļ Aizkrauklē viesojās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un biedrības “Zemnieku saeima” lauksaimniecības speciālists Ingemārs Sniedze. Seminārā, kas notika Aizkraukles pagastā, viņi stāstīja par Eiropas lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada un to, kādas izmaiņas skars arī Latvijas zemniekus.
Jābūt aktīvākiem
Mārtiņš Cimermanis teic, ka lielākās grūtības Latvijā ir dažādās aktivitātēs iesaistīt cilvēkus, kurus vēlāk šīs pārmaiņas skars: “Man ir tāda sajūta, ka Latvijā šobrīd ir tikai ap 2000 aktīvu zemnieku, kuri visur iesaistās, izsaka savu viedokli un vēlmes, daži no viņiem dodas arī uz Briseli pārstāvēt Latvijas zemnieku intereses. Lielākā daļa lauksaimnieku tikai saņem maksājumus un gaida, kad tie pieaugs. Tikai tad, kad katrs zemnieks aktīvi iesaistīsies šajos procesos, kaut ko patiešām varēs ietekmēt. Nevar cerēt, ka zemkopības ministrs atrisinās visas problēmas. Ja paliksim tikpat kūtri kā tagad, tad vēl ilgi nāksies dzīvot tikai no tādiem līdzekļiem, kādus mums atvēl, nevis kādi mums pienāktos.”
Nemeklē atbildes
“Manuprāt, daļa lauku cilvēku šodien ikdienas darbos ir tik ļoti iegrimuši un viņiem ir tik daudz savu problēmu, ka viņus neinteresē kopējā lauksaimniecības politika. Bet tas nenozīmē, ka izmaiņas neskars arī šos mazos zemniekus,” kolēģa stāstīto papildina Ingemārs Sniedze.
Abi speciālisti spriež, ka, iespējams, šajā situācijā daļēji vainojama mūsu izglītības sistēma. Jau skolas laikā, kad ir iespēja uzdot jautājumus par neskaidrām lietām, reti kādam ir jautājumi. “Mūsu, konsultantu, informācijas sniedzēju, uzdevums ir zemniekus izprovocēt atbildes reakcijai, iesaistīt viņus šajā procesā, lai viņiem rastos jautājumi, lai viņi sāktu domāt, meklēt atbildes, ne tikai paļautos, ka gan jau kāds visu izdarīs un nokārtos viņu vietā,” domā Ingemārs Sniedze.
Investori gaida peļņu
Bieži dzirdami aicinājumi jauniešiem atgriezties dzimtajā pusē, turpināt darbu vecāku saimniecībās, tomēr realitāte ir skarba — jaunieši pēc vidusskolas beigšanas turpina mācības pilsētās, bet laukos atgriežas vien ilgākās brīvdienās. Vai nākotnē kaut kas varētu mainīties un jaunieši izvēlēsies kļūt par lauksaimniekiem?
“Sabiedrībā jau sen radies stereotips, ka mācīties lauksaimniecību un strādāt laukos ir pēdējais, ko var izvēlēties. Šī nav prestiža nodarbošanās, jo cilvēki joprojām nespēj lauksaimniecību uztvert kā jebkuru citu uzņēmējdarbības veidu. Lai veiksmīgi darbotos laukos, vajadzīgas kompleksas zināšanas — jāpārzina tehnika, dzīvnieku veselība, vajadzīga laba materiālā bāze. Šobrīd lauksaimniecībā var labi pelnīt tad, ja tas ir paaudžu bizness, kad bērni turpina vecāku iesākto. Tie, kuri tagad no jauna veido saimniecības, ir investori, kas rēķina — ja es darīšu šitā, tad iegūšu tik un tik. Investori paši nestrādā, pieņem strādniekus, noalgo vadītājus un gaida peļņu,” uzskata Mārtiņš Cimermanis.
Dzīvo pilsētā, strādā laukos
Mārtiņam Cimermanim bažas rada Kohēzijas fonda līdzekļu sadale. Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka 60 procentu visas Eiropas naudas ir palikusi Rīgas pusē. Ja naudu atkal sadalīs par labu kādam dzelzceļam, lidostai vai maģistrālei uz Maskavu, tad… “Esmu rosinājis ieviest kādus nodokļu atvieglojumus cilvēkiem, kuri dzīvotu un sāktu uzņēmējdarbību reģionos, kur mums cilvēki ir vajadzīgi. Lai neveidojas tāda situācija, ka, tiklīdz cilvēks sāk darboties, tā uzrodas kontrolieri, dažādi pārbaudītāji un cilvēks vairs nav priecīgs, ka vispār sācis kaut ko darīt. Vēl viena iespēja ir tāda, ka saimnieki dzīvo pilsētā, bet strādāt brauc uz laukiem, to dažās vietās jau esmu novērojis. Šobrīd, lai dzīvotu laukos, ir jābūt turīgiem, jābūt labām automašīnām, ko lauzt sliktajos ceļos,” domā Mārtiņš Cimermanis.
Pašvaldības
kūtras
Zemnieki aktīvi iesaistās dažādos pašvaldības darbos, piemēram, kaut vai palīdz sakārtot ceļus, bet uzlabot infrastruktūru laukos tikai zemnieki nevar. “Latvijā pašvaldības ir kūtras, dažās vietās pat nepazīst savus zemniekus. Man patīk prakse, kāda ir ieviesta Baltkrievijā — ja zemnieks piecus gadus nostrādā un nodzīvo kādā noteiktā vietā, tad pašvaldības uzceltā un labiekārtotā māja nonāk viņa īpašumā. Tas ir liels stimuls strādāt laukos,” domā Mārtiņš Cimermanis.
