“Ja vienas durvis aizveras, otras noteikti atvērsies,” ir pārliecināta Anita. Viņa zaudēja labi apmaksātu darbu, dzīvoja trūcīgi, bet nu grūtības pārvarētas.
Anita vairākus gadus strādāja par grāmatvedi kādā Rīgas uzņēmumā, taču, darba devējam samazinot štata vietas, darbu zaudēja. Arī vīram nebija pastāvīgas nodarbes. “Kad vienīgo stabilo ienākumu avotu zaudēju arī es, šķita, visa pasaule sabrūk. Iztikām pārsvarā no mana bezdarbnieces pabalsta, knapinājāmies. Vārījām putras, gatavojām ēdienu no mātes atvestajiem ķirbjiem un kartupeļiem. Mēģinājām pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, bet ko teikt sešgadīgam bērnam? Skaidrot, ka šomēnes maizītei varbūt iznāks, bet desai ne? Ka viņam ziema jāpārcieš vecajā jakā, jo, lai gan piedurknes ir par īsu, jaunu atļauties nevaram? Mani pārņēma izmisums, vairs nezināju, ko iesākt,” stāsta Anita.
Jaunā sieviete teju ik dienu interesējās par darba iespējām, bet rezultātu nebija. Bezdarbnieces pabalsts ik mēnesi saruka, un, lai kaut nedaudz nopelnītu, viņa tīrīja kāpņutelpas. “Šķita, izejas nebūs, bet viss tomēr nokārtojās. Kādā vakarā iepērkoties, man pietrūka divu latu. Kad grasījos atteikties no vairākām precēm, aiz manis stāvošā sieviete, neko nejautājot, vien pasmaidot, rokā iespieda 20 latu banknoti. Nebiju radusi no kāda saņemt palīdzību, vienmēr ar visu mēģināju tikt galā pati, tāpēc mazliet apjuku. Kad grasījos pateikties, viņa jau bija prom. Mājup devos smaidīga un par notikušo pastāstīju vīram, kurš tikai paraustīja plecus. Lai cik dīvaini šķistu, pēc nedēļas manam sludinājumam atsaucās kāds vietējais uzņēmums, un jau mēnesi man ir pastāvīgs darbs. Kā saka, ja vienas durvis aizveras, otras noteikti atvērsies. Kas zina, varbūt veikalā sastaptā sieviete bija mans sargeņģelis?” vaicā Anita.
