Viss smaržo
pēc pipariem
Rudens ir gadalaiks, kad visa Maķedonija smaržo pēc paprikas jeb saldajiem pipariem. Tie ir novākti un tiek pārstrādāti — kaltēti, sautēti, konservēti, sagrūsti pulverī, lai pietiktu līdz jaunajai ražai. Pastaigājot pa vietējo ciematiņu ieliņām, pie katras mājas redzamas saules pusē izkarinātas sarkanās paprikas virtenes, arī mazo un aso čili piparu “krelles”. Turpat izklāti arī nopļautie kukurūzas stublāji ar visām vālītēm. Kad tās būs līdz galam nogatavojušās, vālītes savāks, bet stublājus un sakaltušos lakstus izmantos lopbarībai kā mēs sienu, pārkoksnējušās daļas noderēs kurināšanai. Bezatlikumu tehnoloģija!
Visās lauku mājās šajā laikā sievietes rosās pa virtuvi — gatavo Balkānu tautu nacionālo ēdienu ajvaru. No vietējiem maķedoniešiem uzzināju, kā tas top. Vispirms piparus grilē vai apcep, tad noloba mizu, liek čuguna (ieteicams) katlā, pielej eļļu un sautē, līdz iegūst biezu masu. To karstu pilda burkās, aizvāko un glabā pagrabā.
Arī Maķedonijā labi ēd
Maķedonieši gatavojot arī skābētus dārzeņus, tajā skaitā papriku, un tādu priekšēdienu saucot par turšiju. Vīriem skābētie dārzeņi labi saderot ar siltu rakiju.
Ar ēšanu šajā braucienā īpaši neaizrāvāmies, taču valstij raksturīgais tomēr jāpagaršo. Pie Ohridas ezera nevarējām atturēties, nepasūtot kafejnīcā ēdienu no šajā dzidrajā ūdenstilpē mītošajām forelēm. Bebrēniete ārste Dace Grauda un viņas vīrs apstiprina — ļoti garšīgas!
Nav tiesa, ka latvieši vai vācieši ir lielākie ēdāji. Bijām tradicionālajās maķedoniešu vakariņās kādā krodziņā. Un galds vai lūza no ēdienu pārbagātības. Vispirms jau aukstais galds ar dažādiem dārzeņiem, mērcēm, salātiem. Kamēr visu nogaršojām, jau bijām krietni ieturējušies. Tikai tad “nāca” siltie ēdieni — visi ar gaļu: pildīti pipari, kāpostu tīteņi, pareizāk — dolma jeb tīteņi vīnogu lapās, karbonādes un cepta gaļa. Vispopulārākais gaļas ēdiens Maķedonijā esot skara jeb grilēta maltā gaļa. Esmu redzējusi, kā to Latvijā gatavo no medījuma, un pārliecinājusies, ka maltā gaļa itin labi turas klāt pie iesma un garšo ne sliktāk kā mūsu tradicionālais šašliks.
Mums ļoti iegaršojās ķiploku pasta. To gatavojot itin vienkārši. Lūk, recepte: notīra puskilogramu ķiploku, sablendē, pievieno citrona sulu, eļļu, atkal blendē, tad atkal pievieno eļļu, sāli un trešo reizi blendē.
Vakariņas krodziņā nebūtu pilnīgas, ja tās nepapildinātu nacionālajos tērpos ģērbušos meiteņu un puišu dejas un tautas melodijas, izvilinātas no vijoles, kontrabasa un citu instrumentu stīgām. Tūristus uz šo vietu ved bieži — to sapratām. Līdzīgus folkloras vakarus iebraucējiem cenšas rīkot katrā dienvidu valstī, jo tie ir daļa no nacionālā kolorīta.
Vīns un rakija
Valstīs, kurās brūvē vīnu, tūristus parasti cenšas aizvest arī uz kādu vīna darītavu. Maķedonijā kādreiz vīnogulāji lielās platībās izcirsti, tos nomainījuši tabakas lauki, tagad atkal atgriežoties pie vīnogām. Mēs devāmies uz apdzīvoto vietu Demir Kapiju, uz karalisko vīna darītavu “Villa Maria”, kur bija paredzēta vīnu degustācija. Grupas vadītāja Renāte Bērziņa stāstīja, ka šīs vīnu darītavas pagraba sarkanie vīni bijuši paša karaļa Aleksandra Karadjordjeviča iecienīti.
Degustācijai piedāvāja četrus vīnus — divus baltos un divus sarkanos. Tā kā neesmu liela vīnu pazinēja, nevarēšu to īpašības raksturot un salīdzināt ar citās valstīs baudītajiem, bet daži no grupas šos vīnus slavēja. Saldajā mums te pasniedza neparastu ēdienu — vīnogu sīrupā izmērcētu ķirbi. Man ķirbji negaršo, bet šādā veidā tas nudien neatgādināja lielo dārza ogu. Ir vērts pamēģināt!
Vīna darītavā brūvē arī rakiju. Tā gan laikam vairāk domāta papildienākumu gūšanai, jo īpaši netiek reklamēta un piedāvāta. Saimnieks vēlāk teica, ka ne visas vīnogu šķirnes un ne visa novāktā raža derot vīnam, tāpēc ogas izmantojot citam nolūkam — šajā gadījumā stiprā dzēriena rakijas gatavošanai.
Krelles no pērlēm
Kad atgriežamies no kāda ceļojuma, vienmēr kaut ko atvedam — suvenīrus tuviniekiem, kaut ko pašiem noderīgu vai cienastu kolēģiem. Ko pārvedām no Maķedonijas? Visu somās un čemodānos klunkšķēja vismaz pa pudelei vīna vai rakijas, kāds riskēja un nopirka arī medu ar riekstiem stikla burciņās. Un, protams, mūsu bagāža smaržoja pēc kaltētiem pipariem — bijām sapirkuši gan saldās paprikas, gan aso piparu virtenes. Pietiks gadam.
Ļoti skaistas dāvanas mēs, sievietes, sagādājām pašas sev. Proti, īsto Ohridas pērļu krelles, kulonus vai rokām darinātus sudraba auskarus. Šajā valstī sudrabs un zelts ir daudz lētāks nekā Latvijā. Kāds bija nopircis arī ko praktisku, ikdienā noderīgu, taču ar iepirkšanos mums nebija laika aizrauties, jo, kā jau virsrakstā teikts, bijām devušies svētceļojumā pret pašu gribu. Divtik mazākā baznīcu un klosteru devā tāds brauciens noteikti patiktu, bet tikai siltā laikā. Lai var izbaudīt Ohridas ezera burvību, gan kuģītī vizinoties, gan peldoties. Citādi rudens aukstā vēja dēļ nevarējām pat uziet uz klāja, bija jāsēž segtajā kuģīša daļā un jāvēro ainava caur stiklu. Tālumā vīdēja Albānija, robeža ar šo valsti Maķedonijai ir pa ezera vidu. Bet tā valsts lai paliek citai reizei, ja vien tūristus turp vedīs. Kad apraksts jau bija pabeigts, presē pavīdēja ziņa, ka Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, kurā arī mēs bijām, izcēlušies plaši nemieri starp albāņiem un maķedoniešiem un cietuši daudzi cilvēki. Tā ka Balkānu valstis joprojām nav tūristiem droša teritorija. Tāpat kā šobrīd Ēģipte un Tunisija.
