Skrīveri, Ludza, Dobele, Jūrmala, Vaiņode, Ogre, Jēkabpils — kas vieno šīs vietas? No tām nākuši Latvijas spēcīgākie handbolisti, izlases spēlētāji. Daudzi no viņiem savas gaitas sākuši handbola “kalvē” Skrīveros un Aizkrauklē. Kā bija, ir un būs — par to stāsta handbola treneri.
Pamatus ieliek
Aizkrauklē
Aizkrauklietim handbola trenerim Jurim Gailim paldies var teikt ne viens vien Latvijas izlases handbolists. Viņa audzēkņi, kuri spēlējuši Latvijas valsts izlasē, dvīņubrāļi Kuzmini par treneri teikuši tā: “Treneris, kurš slavens ar to, ka spēj ielikt ļoti labus pamatus.” Jura Gaiļa audzēknis Edgars Vadzītis — viens no retajiem handbolistiem, kurš nav mācījies Murjāņu sporta ģimnāzijā, bet vienmēr spēlējis jauniešu, junioru un pieaugušo izlasē, handbolā trenējās kopš 2. klases. “Mans pirmais treneris Juris Gailis kā skolā atzīmēja katru, kurš nebija ieradies uz treniņu. Viņa nopelns ir tas, ka nokļuvu izlasē. Ziedoja savu brīvo laiku darbdienu vakaros un brīvdienās,” kādā intervijā atzina Edgars. Juris Gailis bijis pirmais treneris ne vienam vien Latvijas izlases spīdeklim — trenera “kontā” ir arī Gatis Ciematnieks, Helmuts Tihanovs, Evars Klešniks, Andrejs Demidovs, paša dēls Atis Gailis un daudzi citi, viņš atzīts par 1997./1998. gada sezonas labāko jaunatnes treneri.
Piedalās starptautiskos turnīros
Juris Gailis handbolā ir kopš 1973. gada. “Sākumā pats pāris gadu spēlēju Skrīveros, jo tur bija handbola komanda, Aizkrauklē tolaik vēl nebija nekā,” stāsta treneris. “Iniciators handbolam bija skolotājs Pudovs. Viņš piedāvāja nākt un trenēt skolas puikas. Sadūšojos un pamēģināju.”
Sākumā treniņi notika Aizkraukles 1. vidusskolas mazajā zālītē pāris reižu nedēļā. Tolaik populāras bija rajona sacensības, bet pēc pāris gadiem Aizkraukles handbolisti sāka startēt arī republikas sacensībās.
“Nekādu dižo panākumu sākumā nebija,” teic treneris. “Pirmie nopietnie panākumi bija Aleksandram un Andrejam Kuzminiem, Helmutam Tihanovam, Andrejam Demidovam.” Kopš 1998. gada Prāgā Lieldienu brīvdienās ik gadu notiek starptautiskais jauniešu turnīrs. “Reižu desmit tur bijām, braucām kopā ar skrīveriešiem. Šogad šim turnīram būs 20 gadu jubileja, mums atsūtīja ielūgumu, bet domāju, ka nevarēsim aizbraukt, nebūs naudas,” nosaka treneris.
Vajag nodrošinājumu nākotnei
“Vēl 1987. gadā dzimušo komandas sastāvs bija labs, taču pamazām sāka kaut kā “iet uz leju”, ” stāsta treneris Juris Gailis. “Ar 1992. gadā dzimušajiem puikām vienreiz bijām otrie. Vai nu es palieku vecāks, vai bērni citādi, bet kaut kas ir mainījies. Bez smaga darba neko sasniegt nevar, bet tagad zēni pūlēties negrib. Motivācijas trūkst. Skatos — nav nekā, kam bērni pieķertos, kas viņus aizrautu. Daļa mācās mūzikas, mākslas skolā, bet cik daudz ir tādu, kuri ārpus skolas neko nedara! Varbūt es vairs bērnus nesaprotu — gadu starpība, un viss ir mainījies.’’
Bija laiks, kad Latvijas izlases kandidātos bija seši septiņi aizkrauklieši. “Tagad ļoti maz palicis. Demidovs guva traumu studentu mačos Francijā, operēja, tomēr īsti netika uz kājām. Klešnikam ir līdzīgi, jau bijušas divas operācijas. Arī manam dēlam Atim bija traumēti ceļgali. Tāds ir sports,” domīgi nosaka treneris. “Nākotnei vajag nodrošinājumu — izglītību, jo handbolistiem “ziedu laiki” ir 25 — 30 gadu vecumā. Ja kārtīgi trenējies, klāt nāk spēļu pieredze, prāts. Noteikumi visiem ir vieni, bet valstu skolas varbūt atšķiras mentalitātes dēļ. Horvātija, Serbija — šo valstu jauniešiem sports jau ir asinīs, viņiem piemīt tas, kā trūkst mūsu bērniem.”
Iepazīst
Vidusāzijā
Handbola treneris un sporta skolotājs Andris Eģītis A. Upīša Skrīveru vidusskolā strādā kopš, kā pats saka, pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigām. Andris ar sportu aizrāvās jau vidusskolas gados, bija aktīvs, organizēja dažādas sacensības. Tāpēc pēc vidusskolas beigšanas nekas cits neatlika, kā doties uz Fiziskās kultūras institūtu — iestājās un ar pārtraukumu līdz 1968. gadam pabeidza. “Pa vidu vēl bija dienests padomju armijā,” stāsta Andris Eģītis. “Trīs gadus dienēju Vidusāzijā, tur bija spēcīga handbolistu komanda. Atgriezos mājās un sāku spēlēt handbolu. Institūta komanda vairākkārt izcīnīja valsts čempiones nosaukumu handbolā, tiku valsts izlasē, biju arī kapteinis. Izlasē lielākais panākums bija Vissavienības arodbiedrību čempionātā, kad izcīnījām trešo vietu. Izpildīju arī sporta meistara normatīvu.”
Ir, ar ko lepoties
“Kad pabeidzu institūtu, pārcēlos uz Skrīveriem, bet pats esmu no Ropažiem,” stāsta treneris. “Lauku zēns biju. Atceros, mūsu skolā nebija sporta zāles, spēlējām gaiteņos, ārā.” Andrim Eģītim sākot darbu Skrīveru vidusskolā, sporta zāle bija maza — 8×9 metri. 1971. gadā uzcēla lielo zāli, un tad jau bija, kur ieskrieties. “Handbola federācijas prezidents Raimonds Emuliņš, mūsu skolas direktors Aldis Rakstiņš, “Aizkraukles bankas” dibinātājs Aleksandrs Bergmanis, tagadējais Saeimas deputāts Aivars Dronka, valsts izlases spēlētāji Agris Bāliņš, Aivars Krūzkops, Artis Kurmēns, Lauris Rūtiņš, Einārs Kiršteins,” treneris mēģina atcerēties labākos handbolistus, taču tūlīt atzīst, ka visus nemaz nevar atminēties. Arī godalgotās vietas valsts mēroga sacensībās nevar saskaitīt.
Ceļš uz Murjāņiem
Treneris slavē savu kolēģi — sporta skolotāju un handbolisti Ritu Lielo. Patlaban Ritas vadībā aktīvi spēlē 1994. gadā dzimušās meitenes, viņas bijušas arī valsts čempiones. “Ļoti labas meitenes, spējīgas un apveltītas ar gribasspēku. Kuras varu nosaukt no esošajām un bijušajām audzēknēm?” prāto Rita Lielā. “Anete Čeiča, Dagnija Ozoliņa, Elīna Rudņeva, Arita Rakstiņa, Laura Krievāne.”
Visu jauno un talantīgo handbolistu ceļi lielākoties ved uz Murjāņu sporta ģimnāziju. No Skrīveriem uz Murjāņiem devusies jaunā handbolistu maiņa — Toms Lielais, Ingus Kivlenieks, un treneris Andris Eģītis teic, ka arī nākamajā izlaidumā esot potenciāls.
Nevar kurpēm šņores sasiet
“Dabas, Dieva dotais talants ir 20 — 30%, pārējais ir panākams ar gribasspēku un darbu,” spriež treneris Eģītis. “Diemžēl arvien vairāk ir tādu, kuriem ir talants, ķēriens, augums, bet nav gribasspēka. Daudz atkarīgs no fiziskās gatavības. Vajag slēpot, vingrot, slidot — darīt visu, ko vien var. Jau no mazām dienām bērns jāpieradina sportot — kamēr ir mazs “žipčiks”, ja tajā laikā piedabū kaut kur darboties, tad turpina. Kādi bērni tagad atnāk uz skolu! Īpaši, ja bērnudārzā nav aktīvi nodarbojušies ar sportu. 80 metru zālīte — bērns nevar noskriet pat vienu, divus apļus. Salīdzinot ar to laiku, kad sāku strādāt, tagad bērniem vairāk lielā svara, fiziskā sagatavotība ir sliktāka. Daudz sēž pie datora. Dažs pat neprot tāllēkšanas bedri uzrakt.”
“Bērni vairāk kā siltumnīcas stādiņi. Ļoti stīvi. Ir gadījies, ka nevar pieliekties un kurpēm šņores sasiet,” trenerim piekrīt Rita Lielā.
Ja būtu vismaz
desmit
“Prieks, ka mūsējais Artis Kurmēns tagad ir viens no valstī labākajiem handbolistiem. Lauris Rūtiņš un Artis mācās institūtā. Einārs Kiršteins sākumā nebija ļoti spēcīgs, bet tagad pie valsts izlases durvīm vien grozās. Viņš spēlē un strādā Norvēģijā. Klešnikam ir labs augums, bet trūkst niknuma. Viņš spēlēt sāka vēlu — tikai 11. klasē, bet nu īsts talants,” par handbolistiem stāsta Andris Eģītis. “Man tagad nāk maziņie, 1999. gadā dzimušie puikas, 5. klase. Pirmos mačus nospēlējām, savā zonā visus vinnējām, tā ka trijniekā vajadzētu būt.”
Juris Gailis patlaban vairs nedarbojas kā treneris. “Aizkrauklē ir labas iespējas, bet trenera jautājums… Nav labi, ka tik maz treneru. Ludzā, piemēram, ir kādi pieci septiņi, var aptvert visus vecumus, nav tukšo gadu,” domā Juris Gailis. “Pērn beidzām sezonu, un palika tikai kādi pieci sportisti. Ko var iesākt? Var vēl kaut kā trenēties, ja ir 10 cilvēku, bet pieci…”
Jāgaida, kad uzziedēs vēlreiz
Andris Eģītis nākotnē raugās cerīgi, bet Juris Gailis par handbola attīstību Aizkrauklē nav tik optimistisks.
“Es jau vairāk uz pensiju skatos, gaidu savā vietā kādu, kurš turpinās iesākto,” nosaka Andris Eģītis. “Treneris nevar būt kurš katrs, tai jābūt sirdslietai, tomēr ir jau kāds padomā, kurš varētu turpināt manu darbu.”
“Nākotne? Kas to tagad var pateikt. Naudas nav, ja klubi izvilks, tad arī būs,” domā Juris Gailis. “Tie tradicionālie handbola centri jau saglabājas gadu no gada — Skrīveri, Ludza, Dobele, Jūrmala, Vaiņode, Ogre, Jēkabpils. Tagad uzceltas ļoti labas sporta zāles, ceru, ka nāks labāki laiki. Man priekšrocība bija tā, ka trenera darbs nebija pamatnodarbe, jo nevar jau “galus savilkt” ar trenera algu. Samaksa ir niecīga. “Ziedu laiki” ir garām, bet jāgaida, kad uzziedēs vēlreiz, nekur jau tas handbols nepaliks.”
