Nule Vācijā notika Eiropā lielākā pārtikas un lauksaimniecības preču izstāde “Zaļā nedēļa”. Tā ik gadu pulcē vairāk nekā pusotru tūkstoti uzņēmumu no visas pasaules, to apmeklē vismaz pusmiljons cilvēku.
Uzņēmējs Kaspars Eglītis LNT raidījumam “Top 10” stāstīja, ka saskarsmē ar biznesa partneriem izjutis kaunu par tur redzēto, jo Latvijas stends bijis visai trūcīgs. Pāris koka karošu, paipalu olas, smiltsērkšķu eļļa, dzērvenes cukurā, alus — tas arī viss, ar ko Latvija sevi pieteikusi šajā milzīgajā pasākumā. Gandrīz vai anekdotisks šķiet fakts, ka Latvijas stendā grozījusies arī meitene ar patronjostu pāri plecam. Izrādās, viņa reklamējusi enerģijas dzērienu no Austrijas… Savukārt kaimiņvalstu stendi vai lūzuši no preču pārpilnības.
Mēs pasaulē laikam protam lielīties tikai ar divām lietām: dziedāšanu un nabadzību. Vai tiešām mums nav, ko rādīt? Manuprāt, ideju atliku likām ir kaut vai Rīgas un novadu gadatirgos: marinēti un skābēti gurķīši, medus, propoliss, vaska sveces, smiltsērkšķu ievārījums un eļļas, dažādas zāļu tējas, visādi kūpinājumi — gan gaļas, gan zivju, adījumi, tamborējumi un māla darinājumi! Tādus tirdziņus kā Latvijā ārzemēs grūti sameklēt.
Taču uzņēmuma “Zaksi” pārstāve Īrisa Roze par “Zaļo nedēļu” pauž pretēju viedokli: “Kādi ir līdzekļi, par tādiem maksimāli izdarījām. Nevaram sacensties ar citām valstīm, piemēram, ar Krieviju, kas noīrēja visu halli.” Pēc Rozes domām, šī izstāde esot uztverama kā gadatirgus. Man gan šķiet, ka šādas izstādes pirmām kārtām ir valstu vizītkarte. Kā proti sevi parādīt, tā citi tevi vērtēs.
Lai Latvija piedalītos “Zaļajā nedēļā”, Zemkopības ministrija šogad piešķīrusi 40 tūkstošu latu, 600 latu katram uzņēmumam bija jāpiemaksā pašam. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs uzskata, ka būtiskāk ir parādīt, ka vispār darbojamies. Domāju, mēs parādījām, ka knapi velkam dzīvību. Tāda nabadzīga piedalīšanās izstādē atgādina darbošanos tikai ķeksīša dēļ. Tad jau labāk ietaupīt naudu un tajā nepiedalīties nemaz. Kāds lasītājs portālā tvnet.lv par šo pasākumu raksta: “Sāciet tak domāt, kā prezentēt sevi, nevis tirgot reņģes… Un arī par izmaksām — ļoti daudz var izdarīt arī par minimāliem līdzekļiem. Jā, piekrītu, dalības maksa valstīm ir milzīga, ar to taču katrs dalībnieks rēķinās, bet stendu noformēt — nu, beidziet, ir taču tik nenormāli daudz iespēju. Vai tiešām trūkst izdomas? Tad jāiet pensijā!”
