Tiesneša palīdzes darbs dienu no dienas īpaši neatšķiras, vien gadās nedēļas, kad darba ir ļoti daudz, un tādas kā pagājusī — mierīga, ierasta. Pieņēmu prasību pieteikumus, gatavoju nolēmumu projektus.
Izskatāmas bija tikai kādas septiņas lietas, no kurām divas krimināllietas. Nebija sēdes, kuras gaitai sekotu līdzi kāda sabiedrības daļa. Jau par ierastām kļuvušās zādzību, auto vadīšanas dzērumā lietas. Tajās fabula viena: dzēris biju, pie stūres nesēdēju. No rajona tiesas tās pārsūdz mums. Sods par šādu pārkāpumu bargs, tāpēc meklē visus iespējamos līdzekļus, lai pierādītu nevainību.
Toties par sevi citiem atgādināja tiesu darbinieki ar publiskoto vēstuli, nosūtītu Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un tieslietu ministram. To parakstījuši vairāk kā 20 pilsētu tiesu un zemesgrāmatu nodaļu darbinieki, prasot nodrošināt likumā paredzēto atalgojuma noteikšanu pēc vienlīdzības principa. Cilvēkiem, nesaistītiem ar tiesu darbību, var šķist, ka tā ir iegriba palielināt algu, bet patiesībā tas ir lūgums izpildīt normatīvajos aktos paredzēto — jau līdz pērnā gada 1. septembrim atbilstoši atlīdzības likumam bija jāpārskata tiesu darbinieku algas. Saņemot informāciju no Tiesu administrācijas par šīgada algām, redzams, ka šis noteikums izpildīts tikai formāli. Katrs darbinieks būtu jāvērtē atsevišķi, un par stāžu, izglītību pienākas piemaksas. Šobrīd visi saņem vienādi, neatkarīgi no tā — maģistra grāds vai vidējā izglītība. Ja algu jautājums netiks nokārtots līdz 1. martam, darbinieki nolēmuši streikot, neejot uz darbu. Tas gan neattiecas uz tiesnešiem, kuri ir amatpersonas un nedrīkst neierasties darbā. Bet bez tiesas sekretāres, tiesneša palīga sēde nevar notikt.
Zemgales apgabaltiesā ietilpstošo Jelgavas un Aizkraukles tiesu darbinieki gan šo prasību neatbalstīja un tādēļ vēstuli neparakstīja. Toties kolēģi no Aizkraukles rajona tiesas ir šīs prasības iesniedzēju vidū. Solidarizējoties ar viņiem, iespējams, arī mūsu kolektīvs pieņemtu lēmumu neiet uz darbu, jo tikai daži no mūsējiem iebilda pret šīs vēstules saturu.
Nedēļa bija pārpilna traģiskām ziņām. Jau pirmdien Maskavā, Domodedovas lidostā, uzspridzinājās pašnāvnieks, nogalinot 35 nevainīgus cilvēkus. Manuprāt, daļu atbildības par notikušo jāuzņemas arī lidostas vadībai, apsardzei, kas pieļāva šāda cilvēka iekļūšanu lidostā. Vai tika ievērotas visas drošības prasības? Noteikumus jau var izstrādāt pašus bargākos, bet vai tos kāds ievēro? Pati pirms pāris nedēļām lidoju uz Londonu, un bagāžas pārbaudes bija pamatīgas. Protams, pēc šī gadījuma cietīs pasažieri arī citās lidostās, pirmkārt, pastiprināto drošības pasākumu dēļ, otrkārt, šāda teroristu veiksme iedvesmos citus rīkoties.
Saistībā ar neseno Ļeņina nāves dienu Krievijā nupat sprieda, vai prātīgi joprojām pirms gandrīz
90 gadiem mirušu cilvēku izlikt apskatei, padarot to par daļēju atrakciju. Pati mauzolejā neesmu bijusi un arī netiecos pēc tā, jo domāju, ka diez vai cilvēks pirms nāves piekristu, ka viņa mirstīgās atliekas būs apskatāmas citiem. Tāpēc esmu par to, lai viņu, tāpat kā citus mirušos, beidzot apbedītu vai kremētu.
Sašutumu sabiedrībā izraisīja portāla ziedot.lv aicinājums palīdzēt vecākiem nogādāt Latvijā viņu dēlu, kurš miris Portugālē. Pēc tam, kad uzzināja, ka jaunietis bijis narkotiku kurjers, vairāki cilvēki ziedoto latu prasīja atpakaļ. Vecākiem, lai arī ko izdarījis, viņš vispirms ir dēls. Un mirušu taču vairs netiesā. Šādā situācijā var nonākt jebkurš. Katrs gribam, lai mūsu bērni izaugtu par godīgiem cilvēkiem, bet dzīvē visādi notiek, un šajā gadījumā runa ir par latviešu vienotību, izpalīdzot viens otram, kas diemžēl reizēm ir tikai skaisti vārdi.
Otrdien, nākamās dienas rītā pēc meitiņas vārdadienas, šokēja ziņa par notikumiem Jēkabpilī. Prātam neaptverami, ka policijas, pat specvienības “Alfa”, darbinieki ir spējīgi uz ko tādu. Visu dienu biju ne savā ādā. Arī mums darbā ir cieša saskare ar policistiem. Gribas jautāt: kāpēc viņi izlēma tā rīkoties? Kredītsaistības? Bet vai apstākļi bija tik slikti, ka izvēlējās tik radikālu risinājumu? Gan jau uzbrukums bija plānots bez asins izliešanas, bet šādas notikumu sekas gan jau arī paredzēja. Un vīriem, kuriem tas ir maizes darbs, kuri ieroci tur rokā diendienā, aizstāvoties un bēgot darbojas instinkti, nedomājot par to, ka atņems kādam dzīvību, ka pretējā pusē ir tāds pats policists, kurš dara savu darbu.
Sabiedrībā valda pretēji uzskati, vai pēc šāda gadījuma iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei vajadzētu atkāpties. Man šķiet, ka viņas palikšana amatā ir daudz drosmīgāks solis nekā tūlītēja aiziešana. Uzklausīt pārmetumus, mēģināt labot pieļautās kļūdas un apņemties sakārtot iekšlietu struktūras ir grūtāk.
Piekrītu, ka turpmāk jāveic stingrāki psiholoģiskie testi, lai pārbaudītu nākamos policistus. Tā, kā tas notiek pašlaik, kad darbā pieņem katru, kurš vēlas, neko labu nevar sagaidīt.
Saeimā diskutēja par deputāta mandāta atņemšanu Valērijam Kravcovam nepietiekamo valsts valodas zināšanu dēļ. Varbūt pašiem vēlētājiem sākotnēji vajadzēja domāt un izvērtēt katru kandidātu, par kuru atdot balsi. Ja reiz viņš ievēlēts, tad daļai sabiedrības pret viņa latviešu valodas nezināšanu iebildumu nav. No otras puses, jājautā pašam Kravcova kungam par viņa attieksmi pret valsti, jo šāda rīcība neliecina par lojalitāti. Nezinot valodu, viņš nespēj pildīt savus pienākumus.
Aizvadītajā nedēļā bija straujš gripas uzliesmojums, un nu jau katru gadu ārsti to sauc par epidēmiju. Vakcinēšanos pret gripu neatbalstu, labāk izvēlos, cik vien iespējams, citādi stiprināt savu imunitāti, domāt pozitīvas domas, jo daudz no tā, kas ar mums notiek, sākas ar domu. Kolektīvā turamies un neslimojam.
Ceturtdienas rīta ziņa likās kā muļķīgs joks — no gripas komplikācijām miris mūziķis Mārtiņš Freimanis. Darbā pārspriedām, ka tūlīt, iespējams, atsauks šo vēsti. Diemžēl dzīve mēdz būt skarba. Jauns, talantīgs cilvēks, man viņš ļoti patika, gan viņa dziesmas, gan dzeja. Skumji. Kāds viņš bija seriālā “UgunsGrēks”, tāds, manuprāt, viņš bija arī dzīvē — vienkāršs, atbrīvots.
Brīvdienās smēlos spēkus jaunai darba nedēļai. Vēl tā pa īstam var baudīt ziemas priekus kopā ar ģimeni, ragavām un suni, aizmirstot par visu pārējo uz pasaules. Jaunākajai meitiņai ir tikai divi gadiņi, un es priecājos par katru jaunu viņas pateikto vārdiņu.
