“Man nevajag popularitāti un publicitāti, ja nu vienīgi ar savu teikto varu kādam palīdzēt, likt padomāt par dzīves īstajām vērtībām,” saka aizkraukliete Mārīte Kažmēre.
Dzejolis lietuviski
— Piedzimāt Lietuvā. Vai esat lietuviete?
—Jā. Mani vecāki bija lietuvieši, tomēr pēc apprecēšanās viņi dzīvoja Latvijā, pierobežā. Piedzimu Lietuvā, jo tur bija tuvākā slimnīca.
— Vai tagad vēl protat lietuviski?
— Protu (lietuviski norunā garu dzejoli — aut.). Mana māte gribēja būt rakstniece. Skolotāja viņai reiz teica: “Tu būsi rakstniece, ja vien tev ļaus mācīties.” Taču ģimenē bija jāskolo citas māsas un brāļi, tādēļ viņa turpināja strādāt laukos, lai palīdzētu pārējiem, un par rakstnieci nekļuva. Nezinu, vai tas ir viņas dzejolis, bet spilgti palicis prātā.
— Par ko tas ir?
— Par skaisto vietu, kur mēs mazi dzīvojām, par pļavu krāšņos ziedos, putnu dziesmām, par svešumu, kurā, izjūtot daudz raižu un sāpju, katrs atceramies bērnības sapņu zemi. Šo dzejoli zina arī mani bērni un mācu to mazbērniem.
Ģipša puķes
— Atceroties bērnību, kas pirmais nāk prātā?
— Manas vecmāmiņas veidotās ģipša puķes. Viņa tās apgleznoja košās krāsās. To atcerējos, kad pati sāku gatavot apsveikumus no papīra un dažādiem materiāliem — arī manos darbos ir ziedu motīvi.
— Jūsu gatavotās apsveikumu kartītes esmu redzējusi, tās ir ļoti skaistas.
— Kartītes ar puķēm dāvinu dzimšanas dienās un citos svētkos, un cilvēkiem tās negribas izmest. Tās var iegādāties arī Aizkraukles grāmatnīcā un ziedu veikalā “Fantāzija” — uz to mani pamudināja mācītājs, sakot, ka tas taču var būt bizness!
— Vai no tā var gūt kādus ienākumus?
— Ļoti mazus, bet tas nav galvenais. Gandarījumu sagādā tas, ka ar savu darbu varu iepriecināt citus, ka varu būt kādam noderīga.
Patīk būt prečzinei
— Par ko bērnībā gribējāt kļūt?
— Mājās spēlēju skolotāju, mācīju lelles, un man tas patika. Mācījos no tām skolotājām, kuras mācīja mani. Ļoti patika zīmēt, paņēmu krāsas un papīru, apsēdos tīruma malā uz paaugstinājuma, ska-
tījos dabā un zīmēju. Skolotāja pamācīja, kā apgleznot stiklu.
— Tomēr par gleznotāju nekļuvāt?
— Iestājos tirdzniecības tehnikumā un savu dzīvi veltīju šai jomai. Man ļoti patika būt prečzinei, strādāt ar cilvēkiem, organizēt. Stučkas universālveikalā bija pakalpojumu dienests, strādāju tajā.
Bizness ar vafelēm
— Kā sākāt savu biznesu?
— Kad apprecējos, dzīvojām laukos, bija daudz un smagi jāstrādā — jāslauc govis, jāveic citi darbi. Pēc kāda laika pārcēlāmies uz Aizkraukli. Toreiz man bija piedzimusi meita Sintija, no tirdzniecības biju aizgājusi, domāju — ko es varētu darīt? Nolēmu cept vafeles. Sāku ar četrām pannām un piegādāju vafeles patērētāju biedrības veikaliem. Tās pirka gan bērni, gan pieaugušie, prece bija pieprasīta, piegādāju kastēm. Radās lieka nauda, ko es varēju likt lietā, un nolēmu, ka jāatver savs veikals. Noīrēju telpas, izremontējām, abi ar vīru braucām pēc precēm uz “Laimu” un “Staburadzi”, taču cilvēki nepirka, kā cerēts, un mūsu ideja sāka noplakt. Tad nolēmām pārdot dažādas preces, ieskaitot eļļu un sāli, un bizness sāka veikties tā, ka telpas kļuva par mazām, un mēs tās nolēmām paplašināt. Savu lielo dzīvokli samainīju pret diviem mazākiem, pievienojām vēl vienu, un tā trīs dzīvokļus pārveidojām par veikalu un kafejnīcu.
Iedzen bankrotā
— Kāpēc to pārtraucāt?
— Aizkrauklē atvēra lielveikalus — “Maximu”, toreiz gan tam bija cits nosaukums, pēc tam arī “Mego” un “Betu”, mūsu klienti sāka iepirkties tajos, bet mums veidojās parādi par saņemtajām precēm, nevarējām vairs samaksāt nodokļus. Darbiniekus nācās atlaist, bet telpas un automašīnas pārdot, lai samaksātu kaut daļu parādu. Tas bija ļoti smags laiks — bija bizness, un pēkšņi tā vairs nav.
— Ko tajā brīdī iesākāt?
— Biju izmisusi — tu dari, centies, daudz strādā, bet pēkšņi vairs ne darba, ne biznesa, nekā vairs nav… Domāju — kāpēc tā? Ziemassvētkos iegāju Aizkraukles katoļu baznīcā, tur bija ļoti daudz cilvēku, gribēju nokļūt pie altāra, bet tiku tikai līdz vidum. Tad mācītājs visus aicināja nomesties ceļos. Domāju — kāpēc jāmetas ceļos, es taču neko sliktu neesmu izdarījusi? Tomēr pietupos un sāku pārdomāt savu dzīvi. Kad izgāju laukā, kļuva vieglāk. Nākamajā dienā satiku Maiju no luterāņu baznīcas, un viņa teica: “Nāc uz mūsu draudzi!”. Tā es tur nokļuvu.
Tur ir kā mājās
— Kādēļ izvēlējāties luterāņu, bet ne katoļu draudzi?
— Maija teica: “Tur ir tā kā mājās.” Kad dzirdēju mācītāja sprediķi, likās, ka tas ir par mani, viņš runāja par ģimenes vērtībām, un viņa teiktais plosīja manu sirdi. Bija grūti, bet nezināju, ko iesākt. Iebridu pļavā pie “Kalna Ziediem” un lūdzu Dievam piedot visas manas kļūdas. Aizbraucu arī pie mācītāja un atklāti izrunājos. Jautāju viņam, kā es varu zināt, vai Dievs man ir piedevis? Viņš teica, ka tas ir Dieva apsolījums. Biju bedrē, no kuras vajadzēja tikt ārā, bet ne jau pa to ceļu, kuru piedāvā pasaule ar kārdinājumiem un ļaunumu.
— Cilvēki, kas jūs pazina, atzīst, ka esat ļoti mainījusies.
— Nekad negribētu atpakaļ tajā dzīvē, kurā biju.
— Kāda tā bija?
— Domāju par sevi, mantu, lai es būtu nodrošināta, dzīvotu pārpilnībā, lai būtu nauda izklaidēm, lai varētu citiem parādīt savas iespējas, ietekmēt pārējos.
— Iegūt mantu — kas gan tur slikts?
— Tā bija akla sevis mīlestība, visu gribēju sev un savai ģimenei, bet jādomā arī par citiem, jākalpo viņiem, jāziedo savs laiks. Jāprot sabalansēt. Tā bija dzīve ar pašlepnumu, godkāri, viltus runām un meliem. Dievs liek būt pazemīgam. Viņš karaļus nogāž pat no visaugstākā troņa, uzrunā katra sirdsapziņu un tuvāko liek mīlēt no sirds kā sevi pašu.
— Bet citi pat sevi nemīl. Kā viņi var mīlēt tuvākos?
— Tāpēc ir jāsāk ar pašu, jāsakārto sevi iekšēji un ārēji, jāizkopj savi talanti, lai vari dot, dāvināt citiem garīgu vai materiālu dāvanu. Jāpalīdz otru celt. Dāvināšana rada prieku un mīlestību. Jāklausa, ko Dievs saka.
— Kā to sadzirdat?
— Viņš man neliek skaļruni pie auss, vajadzīgo sadzirdu caur to svētību, kas man dota, caur Svētajiem rakstiem. Bībele ir jālasa katru dienu. Tas ir ceļvedis dzīvē.
Nāk ar laiku
— Kura ir jūsu svētība?
— Ģimene — bērni un mazbērni. Draudzes locekļi, svētdienas skolas bērni, vientuļie vecļaudis, pie kuriem eju. Man viņiem jākalpo. Kā es varu nepalīdzēt saviem tuvākajiem? Patīk viņiem dot no sevis, bet agrāk tā nebija. Došanas prieks nāk ar laiku.
— Ja tik ļoti mainījās dzīve, varbūt esat Dieva izredzēta?
— Nē, es esmu niecība viņa priekšā, neesmu īpaša, tāda pati kā visi citi. Es cīnījos ar ļauno, kas man teica, lai palieku vecajā dzīvē un neeju uz baznīcu.
— Vai jūsu ģimenē kāds gāja baznīcā?
— Mana vecāmāte bija katoļticīga. Kad viņa lietuviski lūdzās, neko nesapratu, bet saklausīju vārdu “Mārīte”.
Uzdod trīs jautājumus!
— Vai protat piedot?
— Jā. Esmu pateicīga par jebkuru satikto cilvēku — vai viņš mani mīlējis vai aprunājis un ienīdis. Kad tu piedod, vari runāt ar mīlestību un labestību, bet mierpilnu sirdi un līdzsvaru palīdz iegūt lūgšanas. Kad gribi otram ko pārmest, vispirms atbildi sev uz trijiem jautājumiem: vai Dievs vēlas to, ko tu saki? Vai tā ir patiesība? Vai tas būs teikts ar mīlestību?
Mīļāki ir seriāli par kurmīšiem
— Vai skatāties seriālus, piemēram, “UgunsGrēku”?
— Neskatos, jo ko gan es no tiem iemācīšos? No citu dzīvēm? Labāk veltu laiku ģimenei un mazdēlam izdomāju kādu jaunu pasaku par kurmīti. Viņam tās ļoti patīk. Laiku veltu arī kalpošanai baznīcā un diakonijā — dodamies pie vientuļiem cilvēkiem, palīdzam viņiem mājas darbos, iepriecinām.
— Pirms sešiem gadiem kļuvāt par divkārtēju pasaules čempioni pauerliftingā. Vai vēl cilājat svaru stieņus?
— Vairs nē, bet mājās savam priekam un veselībai no rītiem vingroju. Patīk klusums, kad var sadzirdēt putnu treļļus un caur ābeļu un ķiršu ziediem saredzēt zilas debesis un sauli. Vīnogu ķekars saulē ir tik skaists! Patiess ir kādas lektores teiktais: japāņi no mums drīz pirks klusumu.
Mans zaļais zars
— Vai esat atradusi kādu pastāvīgu darbu?
— Nodarbinātības valsts aģentūrā pabeidzu datoru un projektu vadības kursus, bet pastāvīga darba man nav. Ja dzīvē būs kāds pavērsiens, strādāšu.
— Jūs uz baznīcu ejat kājām vai braucat ar velosipēdu. Vai atkal negribas savu mašīnu kā citiem?
— Nauda, bagātība daudzus iedzen postā, bet es nu esmu uz zaļa zara. Un mašīna tāpēc nav vajadzīga.
— Kurš ir jūsu zaļais zars?
— Man pietiek ar to, kas ir dots. Tas jau ir mans zaļais zars, uz kura sēžu. Jo mazāk cilvēkam ir, jo viņš ir pateicīgāks par to, ko saņem. Salamans ir teicis: es protu būt nabags un protu būt bagāts, bet nav jālielās ar to, ka esi bagāts. Tā ir liela svētība, ka tu spēj daudz ko pieņemt un no daudz kā atteikties. Daudzus iedzen stresā tas, ka viņiem vienmēr visa kā ir par maz, bet man tāda stresa nav. Es varu dzīvot mierā.
