Aizvadītā nedēļa pagāja, ražīgi strādājot. Pirmdien un trešdien pacientus pieņemu Jaunjelgavā, bet ceturtdien un piektdien — Neretā. Tā kā tur strādāju salīdzinoši nesen, darāmā ir ļoti daudz. Ikdienā darbojos kopā ar palīdzi. Mēs gan plombējam un raujam zobus, gan protezējam.
Mūsdienās visizplatītākā prob-
lēma ir zobu kariess, kas apdraud ne tikai pieaugušos, bet arī pavisam mazus bērnus. Taču ir aplami domāt, ka pie zobārsta jāvēršas tikai tad, kad ir nopietnas problēmas. Lai gan gadu gaitā tehnoloģijas attīstījušās un zobu labošana vairs nav sāpīga, daudzi joprojām baidās. Uzskatu, ka tas tā nebūtu, ja māmiņas bērnus iepazīstinātu ar zobārstu, diemžēl viņas to dara ļoti reti.
Zobu veselībai īpaši kaitē veikalos nopērkamās krāsainās un ķimikālijām pārbagātās konfektes un citi našķi. Protams, vieniem tās ir raizes, bet citiem — peļņa. Diemžēl pēdējā laikā ar naudu saistās ļoti daudz lietu, aizmirstot primāro — cilvēcisko faktoru.
Saasinoties ekonomiskajai situācijai un palielinoties bezdarbam, jau vasaras beigās novēroju, ka pie mums nāk daudz mazāk cilvēku. Protams, tie, kuriem ir nauda, nāk regulāri. Savulaik pie mums brauca pat klienti no Rīgas un ārzemju latvieši, kuri, apciemojot tuviniekus, pie reizes izmantoja iespēju salabot zobus, bet tagad samazinājies arī viņu skaits.
Aizvadītajā nedēļā netrūka arī valstiski nozīmīgu notikumu. Svarīgākā man šķita barikāžu 20. gadadienas atcere. Tolaik gan uz Rīgu nebraucu. Man bija mazs bērns, un notiekošo es vēroju televīzijā. Tie bija ļoti emocionāli un, varētu teikt, pat baisi mirkļi, bet barikādes bija vajadzīgas. Atminos, tāpat kā tagad, arī toreiz cerēju, ka Latvijā būs labāki laiki. Protams, neklājas spīdoši, bet nav jau tā, ka viss ir slikti. Netrūkst arī pozitīvu lietu. Lai kā arī būtu, te esi starp savējiem. Katrā ziņā esmu pret aizbraukšanu, vispirms vajadzētu cīnīties tepat savā dzimtenē. Ja tagad būtu jādodas uz barikādēm, es droši vien neietu. Tas ir vīriešu pienākums, bet mēs, sievietes, ar viņiem kopā varētu būt domās. Katram barikāžu dalībniekam vajadzētu piešķirt Piemiņas zīmi. Tas būtu ļoti vērtīgi, jo, nesavtīgi aizstāvot dzimteni, šo apbalvojumu tiešām pelnījis ikviens. Tikai — kā uzzināt, kurš tajās ir bijis un kurš ne? Ļoti negribētos, lai Piemiņas zīmi saņem tie, kas barikādēm pat tuvu nav bijuši. Šādi apbalvojums zaudētu nozīmi, kā tas ar daļu no tiem jau noticis.
Ceturtdien masu mediji informēja, ka, diskutējot par transporta un īres kompensāciju piešķiršanu Saeimas deputātiem, Saimnieciskās komisijas deputāti, skaļi klaigājot, izteica neapmierinātību. Absurdi, bet viņiem bijušas domstarpības pat par to, vai transporta kompensācijas aprēķināšanai nepieciešamais attālums no dzīvesvietas mērāms līdz Rīgas robežai vai Saeimas durvīm. Tā vietā, lai darītu galveno darbu — rūpētos par valsti un iedzīvotājiem, viņiem svarīgas tikai pašu intereses. Saprotu, ka deputātus nevar izvēlēties pēc kritērijiem, kurš būtu strādāt un kurš domāt spējīgs. Kādi ievēlēti, tādi mums jāpacieš. Taču, ja viņu vidū kāds arī ir godīgs, tad parasti ir tikai divas izvēles — palikt par tādu pašu kā pārējie un, tā teikt, būt vienam no vilku bara vai aiziet no politikas, kā to darīja bijušais finanšu ministrs Einars Repše.
Pēdējā laikā daudzi diskutē par Eiropas Savienību un to, vai mums tajā maz vajadzēja iestāties. Es neesmu pret to, bet skaidrs, ka tāds monstrs ilgi nevar pastāvēt. To pierāda arī iepriekšējo savienību sabrukšana. Gada sākumā Igaunijā ieviesa eiro, un pēc pāris gadiem to plāno arī pie mums. Domāju, ka Latvijā nevajadzētu ieviest šo Eiropu vienojošo valūtu. Lai jau citi par to priecājas, bet es esmu par latu. Tas pietiekami ilgi un stabili ir mūsu valsts valūta un gadu gaitā kļuvis par daudzu iemīļotu nacionālo simbolu.
Vērtējot noskaņojumu valstī, pārņem divējādas izjūtas. Daļa cilvēku tiešām iet, darbojas un nepadodas, bet citi neko necenšas mainīt un tik gaida, kad visu pasniegs uz paplātes. Katru nedēļu braucu uz Rīgu un esmu pamanījusi, ka, lūdzot naudu, pie viena no tuneļiem regulāri stāv kāda kundze. Acīmredzot cilvēks šādi iztiku “pelna” jau gadiem ilgi. Tas neprasa liekas pūles, jo — kāpēc strādāt, ja var vienkārši palūgt? Gan jau kāds iedos! Un aiz labas sirds cilvēki naudu tiešām nežēlo. Parasti gan lūdz tie, kuri varētu strādāt, bet to nevēlas, dzīvojot uz citu rēķina. Taču netrūkst cilvēku, kuriem tiešām vajag palīdzību, bet viņi to neprasa, cenšoties darīt visu, lai paši nopelnītu iztikai.
Par spīti situācijai valstī un diezgan drūmajam noskaņojumam esmu optimiste, jo zobārstniecības kabinetā citādi nemaz nevar! Katru pacientu jāsagaida priecīgi. Tā kā darba nedēļa vienmēr ir ļoti noslogota, brīvdienas parasti pavadu mājās. Ne tikai atpūšos kopā ar ģimeni, kurai ikdienā neiznāk veltīt pietiekami daudz laika, bet arī uzņemu spēkus jaunai darba nedēļai.
