Kad pagājušā gada vasarā draugiem teicu, ka rudenī došos uz Maķedoniju, gandrīz visi jautāja: kur tas ir? Tikai papildinot — tā ir bijusī Dienvidslāvijas Republika — viss bija skaidrs. Patiesībā arī pati neko daudz par šo valsti nezināju un “rakos” internetā, lai gūtu vismaz kaut kādu priekšstatu. Ilgu laiku Maķedonija tūristiem bija slēgta, galvenokārt kaimiņos — Kosovā — noritējušās karadarbības dēļ. Tikai pagājušajā gadā uz Maķedoniju posās pirmās tūristu grupas, un pati pirmā turp devās Aizkraukles firmas “Remiro travel” noorganizētā grupa. Firmas direktore Renāte Bērziņa tā arī teica — tas būs izlūkbrauciens, ne uz ko dižu neceriet.
Grieķi grib atņemt nosaukumu
Vēsturiskos ekskursos neielaidīšos, taču nelielu ieskatu, domāju, vajadzētu. Maķedonija ir pašā Balkānu kalnu sirdī. Robežojas ar Grieķiju, Bulgāriju, Serbiju un Kosovu. Lielākie ienaidnieki maķedoniešiem ir grieķi, kuri Maķedoniju uzskata par savu antīko provinci un nespēj pieļaut, ka nosaukumu “Maķedonija” lietotu kāda cita valsts. Tāpēc 2008. gadā tieši Grieķija Maķedonijai “aizlika kāju priekšā” un bloķēja sarunu sākšanu par Maķedonijas pievienošanos Eiropas Savienībai.
Maķedonijai ar Latviju ir daudz kopīga. 15. gadsimtā Maķedonija nonāca osmaņu rokās un viņu verdzībā aizvadīja 500 gadu (kā Latvija vācu jūgā — 700 gadu — aut.).
Līdz ar to valstī izveidojās plaša turku minoritāte — kā Latvijā pēc okupācijas krievu minoritāte. Pirmā Balkānu kara laikā 1912. gadā Maķedoniju okupēja Serbija, un nekāda autonomija šai valstiņai nebija paredzēta! Pēc Pirmā pasaules kara Serbija pievienojās karalistei, ko 1929. gadā nosauca par Dienvidslāvijas karalisti. Jau pēc Otrā pasaules kara Dienvidslāviju pārveidoja par federālu valsti. Tikai 1963. gadā Dienvidslāvijas konstitūcijā Maķedoniju nodēvēja par Maķedonijas Sociālistisko Republiku. Tad arī pirmo reizi izcēlās skandāls ar grieķiem nosaukuma dēļ. Grieķi lepojas ar savu antīko Maķedonijas provinci, kurā dzimis slavenais Aleksandrs Lielais — Ēģiptes, Grieķijas, Persijas un Mazāzijas iekarotājs.
Pirms 20 gadiem
deklarē suverenitāti
Tieši šodien, 25. janvārī, pirms 20 gadiem Maķedonija deklarēja savu suverenitāti, bet neatkarību pasludināja tā paša gada 8. septembrī. Latvija Maķedonijas neatkarību atzina tikai 1993. gada
23. martā, bet diplomātiskās attiecības nodibināja vēl trīs gadus vēlāk. Mūsu Saeimā darbojas deputātu grupa sadarbībai ar Maķedonijas parlamentu, to vada deputāts Edvards Smiltēns. Pagājušā gada jūlijā oficiālā vizītē Maķedonijā bija arī mūsu Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Diemžēl Maķedonijas vēstniecības Latvijā nav, tāpat kā Maķedonijā nav Latvijas vēstniecības. No Rīgas uz Maķedoniju nav arī tiešo avioreisu, tāpēc jālido ar pārsēšanos caur Vīni, Sofiju, Kopenhāgenu. Mēs lidojām uz Prāgu un pēc tam uz Sofiju, no Bulgārijas uz Maķedoniju dodoties autobusā. Neracionāli, apgrūtinoši, lieka gaidīšana un nīkšana. Praktiski vesela diena bija jāpavada tikai ceļā. Cerams, attīstot Rīgas lidostu un tūrismu Balkānos, kādreiz tiešie avioreisi uz Skopji būs.
Aukstāks kā
Latvijā
Visur, kur vien atradu informāciju par Maķedoniju, bija teikts — Maķedonijā valda Vidusjūras klimats, ir karstas vasaras un maigas ziemas, vislabākais laiks, kad turp doties: pavasarī vai rudenī. Mūsu ceļojums tā arī bija plānots — oktobrī, skolēnu brīvdienās, kad ceļojumā var doties skolotāji un arī laika apstākļi piemēroti. Taču, kā tas dzīvē bieži mēdz būt — gaidi vienu, saņem ko citu. Cerēdami aizmukt no lietainā un vēsā rudens Latvijā, Maķedonijā nokļuvām vēl lielākā mitrumā un aukstumā. Braucot augstāk kalnos Bulgārijas teritorijā, bija pat sasnigusi pamatīga sniega kārta, kad Latvijā no sniega vēl nebija ne vēsts.
Gandrīz katru dienu lija, un tie, kuri braucienā bija devušies siltam laikam piemērotos apavos un apģērbā, samērcēja gan drēbes, gan kājas. Dabūjām i nosalt, i izmirkt. Tā ka vienam otram tirdziņos galvenais pirkums bija nevis kāds suvenīrs, bet gan silti cimdi, šalle vai zeķes. Apstiprinājās mūžsenā patiesība: dodoties ceļā, tūristam jābūt gatavam uz visu: dienvidos — uz salu, ziemeļos — uz karstumu. Bet ne jau vienmēr visu var un gribas satilpināt čemodānā, jo atpakaļceļā tajā taču arī kaut kas būs jāiestūķē…
Kontrastu
valsts
Bulgārijā un Maķedonijā pirmām kārtām negatīvi pārsteidza netīrība, tā saucamie “Šanhajas rajoni”, kurus piepilsētās un ciematos izveidojuši čigāni vai albāņi. No dēļu galiem, papes kastēm, reklāmu stendiem un lozungiem salipinātas būdeles, izgāztuves visapkārt, turpat uz auklām izžauta veļa, skraida bērneļu bari, savā nodabā klaiņo suņi, kaķi, lopi. Kaut kas no senseniem laikiem… Atceros, pirms divdesmit gadiem tādas tirgus būdeļu “kopienas” bija Polijā, kaut kas līdzīgs vēl ir saglabājies Ķengaragā Rīgā, bet nu jau daudz civilizētāk.
Turpat milzīgi kontrasti — mūsdienīgs lieveikals un “papīra” kioskiņš ar roku rakstītu izkārtni. Pie veikala jauns automobilis, aiz nelielās būdeles — apkārtstaigājošs zirgs vai ēzelis… Mašīnas Maķedonijā lielākoties ir vecas, īsti grausti, bet ir arī mūsdienīgi auto. Visi brauc, kā grib, apstājas, kur ienāk prātā, signalizē uz nebēdu, ceļa vidū satiekas divi paziņas, izliecas pa logiem un pusstundu sabļaustās — neviens cits tajā laikā garām netiek! Visīstākais haoss. Laikā, ko pavadīju šajā valstī, neredzēju nevienu policistu. Starp citu, arī avāriju nebija.
Saprasties var
krieviski
Valsts valoda Maķedonijā, protams, ir maķedoniešu, taču, tā kā valstī ir daudz turku, dominē arī šī valoda. Ja protat sarunāties krieviski, Balkānu valstīs nepazudīsiet. Krieviski saprot tikpat kā visur — veikalos, tirgū, kafejnīcās. Šur tur pat var ieraudzīt postsociālisma valstu simbolus — piecstaru sarkanās zvaigznes, karogus ar sirpi un āmuru, pat Ļeņina attēlus. Nekur tālu no padomju laikiem Maķedonija vēl nav tikusi.
Tāpat kā daudzviet Latvijā, Skopjē un citās Maķedonijas pilsētiņās, kurās bijām, aktuāls ir publisko tualešu jautājums. To vai nu nav vispār vai ir tādas, kādas mūsdienu jaunatne varbūt nekad nav redzējusi — ar caurumu grīdā… Kad mūsu gids veda grupu uz labierīcībām no ārpuses mūsdienīgā fitnesa centrā, tualetes tur izrādījās tādas, kā reizēm rāda reportāžās no vecajiem cietumiem.
Katrai dienai pa
baznīcai
Tomēr šī ir ļoti ticīgu cilvēku apdzīvota teritorija. Lielākā daļa Maķedonijas iedzīvotāju ir pareizticīgie un tikai trešdaļa — musulmaņi. Turpat cieši līdzās ir gan seni pareizticīgo dievnami, gan musulmaņu mošejas un lūgšanu torņi. Musulmaņi lielākoties ir turki un albāņi. Mūsu grupas braucienu varētu dēvēt arī par neplānotu svētceļojumu pa Maķedonijas baznīcām un klosteriem.
Stāsta, ka šajā valstī ir vismaz 365 baznīcas — katrai gada dienai pa vienai. Man pat palika iespaids, ka daudz vairāk. Un tās nekad nav slēgtas, kad vien vēlies, vari ienākt, apskatīt, iedegt un nolikt svecīti kāda piemiņai. Katra maķedonieša mājā esot vismaz viena ikona, bet, kā pārliecinājāmies vienā no mājām ekociematiņā Vevčani, daudz, daudz vairāk. Patiesībā katrā mājā ir izveidots savs altāris, pie kura lūdzot Dievu rītos un vakaros.
(Turpmāk vēl)
