Ziemas vidū, kad ledus biezums vairākumā Latvijas ūdeņu sasniedzis vismaz 20 — 30 centimetru, bet sniega sega — pusmetru, zivis kļūst mazkustīgākas, jo skābekļa daudzums ūdenī diemžēl samazinās. Tādējādi, lai viņas sameklētu, nākas vai nu ļoti daudz skraidelēt un urbties, vai arī shematiski iet pāri kādam ledus placim un dažās vietās mēģināt zivi atrast, ar iebarošanu sasaukt un piesaistīt kādai konkrētai vietai.
Sen, sen, kad zāle bija zaļāka vai sniegs pūkaināks, vismaz es centos iebarot baltās zivis ar rīvmaizi, mannu un kādiem putraimiem. Kafijas dzirnaviņās tika samaltas arī saulespuķu sēkliņas un aplietas ar verdošu ūdeni. Zivs, protams, pienāca, bet tas nenotika pirmajās stundās. Nācās gaidīt ilgāk. Mūsdienās balto zivju pievilināšanai izdomātas daudz efektīvākas barības, un atliek vien tās pareizi izmantot.
Ziemā var izmantot arī vasarai domāto barību, taču jāatceras, ka tai ir ļoti spēcīgi aromāti, kas ziemas apstākļos zivīm ne pārāk patīk. Pat pretēji — viņas nereti dodas no šādām vietām tā patālāk. Taču tādā gadījumā var izlīdzēties ar zemes piejaukumu vai iepriekš aprakstītajām lētajām barībām, kam uz aptuveni vienu paciņu (1 kg) piejaucam divas saujas spēcīgās vasaras barības, un būs jau labi.
Vienā no pēdējām copes reizēm izmēģināju barību, kas it kā domāta aukstam ūdenim. Pieliku vēl klāt šķipsnu motiļu, ko, barību jaucot ar ūdeni, pirkstos izšķaidīju. Tā teikt, lai būtu tikai aromāts, nevis kāds “ašuks” izvilktu veselu tārpiņu un ar lielu baudu notiesātu. Barība ‘‘nostrādāja’’ perfekti. Baltā zivs praktiski “uz galda” bija visu laiku, un viņu bija tik daudz, ka nācās ik pa brīdim piebarot. Pēc aptuveni stundas intensīvas copes bija jūtams, ka zivju apakšā paliek mazāk, jo samazinājās copīšu skaits. Tad ņēmu talkā barotavu, un jau pēc pāris minūtēm viss aizgāja ierastā ritmā.
