Par Zālīšu ģimeni Pļaviņās “Staburags” rakstīja pirms nepilna gada. Toreiz ģimene, kurā ir divi cilvēki ar invaliditāti, mitinājās šaurā divistabu dzīvoklītī otrajā stāvā. Elvijs, kurš vēl mācās vidusskolā, uz stundām varēja ierasties tikai reizi mēnesī. Ģimene meklēja dzīvojamo platību, lai dēls varētu biežāk iziet sabiedrībā, apmeklēt skolu. Kopš vasaras saulgriežiem ģimene mitinās jaunā dzīvoklī.
Uz tikšanos dodos vakarā, kad Elvija māte Maruta pārnākusi no darba. Iekārtojamies pie galda jaunā dzīvokļa virtuvē, un viņa stāsta par aizvadīto gadu. Runājot par cilvēkiem, kuri palīdzējuši, Marutai acīs riešas asaras.
Viss notika pēkšņi
Līdz 16 gadu vecumam Elvijs bija tāds pats kā vairums pusaudžu — aktīvs, sportisks, sabiedrisks. Nelaime nāca pēkšņi un mainīja visu. Ārsti konstatēja, vienkārši runājot, nepareizi saaugušus asinsvadus muguras smadzenēs. Tad operācija, kuras rezultāts — pilnīga paralīze — bija šoks Elvijam un ģimenei. Pēcoperācijas periodā puisis varēja tikai pagrozīt galvu. “Divus gadus Elviju uz vannu mēs ar meitu, 9. klases skolnieci, nesām uz rokām, vīrs neko palīdzēt nevarēja, jo pats ir otrās grupas invalīds,” toreiz “Staburagam” stāstīja Maruta.
Pļaviņu novada dome tobrīd nespēja ģimenei piedāvāt dzīvokli pirmajā stāvā. Šajā laikā daudz kas mainījies.
“Neesam raduši
ņemt”
“Kad meita bija izlēmusi pēc 9. klases beigšanas Pļaviņās nepalikt, bet doties mācīties uz Rīgu, es domāju — ko iesākt? Viena taču nevarēšu dēlu izcilāt,” stāsta Maruta Zālīte.
Interesējāmies par dzīvokļiem, vērsos visās bankās, bet kredītu, protams, neviens nedeva, jo ģimenē esmu vienīgā apgādniece. Ideja atvērt ziedojumu kontu radās ģimenes ārstei Inesei Lejniecei. Sākumā es biju ļoti skeptiska, jo cilvēkiem taču pašiem klājas grūti, turklāt neesam raduši, ja kāds kaut ko dod. Taču ārste bija liela optimiste, Krājbankā visu sarunāja, un man atlika tikai aizbraukt un nokārtot formalitātes līdz galam. Kontu atvēra pavasarī, bet vēl vasarā tajā bija kāds ziedojums.
Skolā bērni vāca naudu, saziedoja un atsūtīja Elvijam. Pirmais cilvēks, kurš ziedoja, bija kaimiņu tante. Viņa ienesa naudiņu, un man tas likās šausmīgi — nu, kā tas ir, ka cilvēks atnes un iedod rokās… Nevar izstāstīt tās izjūtas, kas pārņem. Grūti pieņemt, bet tad to sāc vērtēt citādi — ne jau sev to lūdz, bet bērnam. Cilvēki ziedoja no sirds. Ziedoja gan kontā, gan nāca ciemos, atnesa aploksni. Laiku pa laikam notiek dažādas labdarības akcijas, arī televīzijā aicina ziedot slimajiem bērniņiem, protams, arī mēs ziedojam. Tajā mirklī viens lats vai pieci, kas makā, man neko nedod, bet, saliekot kopā, daudz var izdarīt.
Paldies
par uzticēšanos!
Meklējām piemērotu dzīvokli, atradām divus — šo un tepat netālu arī, bet šis bija lētāks. Dzīvokļa īpašniece — sieviete, kura nav pļaviņiete, bija dzirdējusi par mums, zināja, kāpēc mums vajadzīgs dzīvoklis pirmajā stāvā, un bija ar mieru mitekli pārdot nomaksā. Atdevām viņai saziedoto naudu, klāt pielikām tik, cik pašiem vēl bija. Paldies, ka viņa uzticējās. Dzīvoklis bija jāpiemēro Elvija vajadzībām, lai viņš telpās var brīvi pārvietoties. Visu nācās pārbūvēt. Remontu veica Jānis Vaniņš un Raivis Jansons, viņi nāca vakaros un strādāja. Liels paldies par to, ko viņi izdarīja, nekādi lielie maksātāji jau mēs nebijām. Ļoti daudz un nesavtīgi palīdzēja arī mans krustdēls Andris.
Uzbrauktuve būs
Sākumā gan mums īsti negribējās mainīt dzīvesvietu, bijām tā pieraduši vecajā dzīvoklī. Kad sākām sarunas par dzīvokļa pirkšanu, Elvijs teica — palikšu tepat, nekur nebraukšu. Man šķita, ka pašai būs visgrūtāk pierast, bet brīnos — pieradu ātri, te ir laba aura. Skola tepat aiz stūra, Elvija klasesbiedrs dzīvo kaimiņos un palīdz sazināties ar skolotājiem. Tagad bērniem ir katram sava istaba, pie Zandas ciemos var atnākt draudzenes. Vecajā dzīvoklī viņi mita vienā istabā, un tas nebija iespējams, jo Elvijam vajadzēja savu telpu.
Pie balkona plānots ierīkot uzbrauktuvi — durvis Elvijam. Lūdzām palīdzību domei, naudu piešķīra, būvdarbus veic SIA “Pļaviņu komunālie pakalpojumi”. Solīja līdz 1. septembrim uztaisīt, bet nekā, darbus sāka novembrī, pagaidām tie pārtraukti sala un sniega dēļ. Bet paldies par atsaucību, kaut kad jau tā uzbrauktuve būs,” teic Marutas kundze.
Rekords — stunda kājās
Ieejam pie Elvija, viņš stāv turoties pie speciāla pārvietošanās rāmja jau pusstundu. Pie sienas piemontēts neliels televizors, tapetes maigi zaļā krāsā. Gulta, trenažieris, kas iegādāts ar portāla ziedot.lv palīdzību. Ar to Elvijs ik dienu nobrauc aptuveni sešus kilometrus. Tagad jākrāj nauda, lai var iegādāties trenažieri rokām.
“Kad sāku stāvēt, tas bija pirms gada, kājās varēju noturēties 10 minūšu, tagad kādu četrdesmit — piecdesmit,” saka Elvijs. “Vienu dienu bija rekords — nostāvēju ilgāk nekā stundu. Kad mamma sēž blakus un “draugos” spēlējam burtu spēlītes, aizraujamies un es varu stāvēt ilgāk.” Kad Maruta mājās ir ātrāk, Elvijs stāvēšanu praktizē divreiz dienā.
Puisis iemācījies labi rakstīt ar kreiso roku, skolā viņam ir rasēšana, un arī ar to viņš tiek galā. Vienu darbu rasē pat piecas stundas. Atzīmē punktus uz papīra, un tad mamma palīdz novilkt līnijas. “Skolā veicas labi. Matemātika, angļu valoda, informātika padodas bez pūlēm, bet mazliet “pieklibo” ķīmija,” stāsta Elvijs. “Kad būs uzbrauktuve, būs vieglāk, skolā pat pusdienu es varētu pavadīt.” Ļoti atsaucīgas ir gan Aiviekstes, gan Pļaviņu bibliotēkas darbinieces. Elvijs ir ļoti izvēlīgs lasītājs, viņš parsvarā lasa internetā un angļu valodā. Grāmatu, ko viņš vēlas, parasti te nav, tad nu bibliotekāres meklē, līdz atrod kāroto.
Šovasar Elvijs vairāk bija ārā — kad Pļaviņās bija sporta svētki, visu dienu pavadīja laukā. Pāris reižu Elvijs arī peldējās Aiviekstē. “Ūdens, kā ārsti saka, ir pats labākais — atslābst visi muskuļi, esi brīvs. Dēlam patīk ūdens,” saka Maruta.
Grūtības
satuvina
“Cilvēks aprod ar visu. Ir vieglāk, ja kaut kas virzās tālāk. Galvenais ir redzēt, ka Elvijam piemīt dzīvotprieks. Paldies Dievam, viņam ir “viegla” galva, labi mācās. Spēku cīnīties dod ģimene. Grūtības satuvina, izkristalizējas dzīvē galvenās vērtības. Ne jau mantiskais, bet cilvēcība. Mēs maz sakām paldies. Kad tas viss notika, ja es būtu viena, nezinu, vai būtu to izturējusi, tikai tādā situācijā saproti, ko nozīmē otrs, uz kuru var paļauties — vīrs, meita, kura ir gluži kā pieaugušais.
Tagad jaunajā dzīvoklī ir daudz vieglāk — Elvijs pats var iebraukt vannasistabā, nav jāpienes katrs sīkums, viņš vairāk kustas, kad būs uzbrauktuve, dosies uz skolu. Lai to visu izdarītu — noticētu sev, meklētu, darītu, cerētu, ir vajadzīgs kāds, kurš pamudina, uzmundrina. Paši nesadūšotos, ja ārste Inese Lejniece nebūtu ierosinājusi. Viņa bija dzinulis, kas lika rīkoties. Paldies viņai! Jaunajā gadā gribu visiem novēlēt veselību. Īpaši tiem, kuri mums darījuši labu — viņiem viss labais nāks atpakaļ,” pārliecināta Maruta Zālīte.
***
Rehabilitācijas centrā Vaivaros pagājušajā pavasarī es biju kopā ar Elviju. Mātes, vecāsmātes, tēvi, kuri tur dzīvo kopā ar smagi slimajiem bērniem, ir pieņēmuši dzīvi tādu, kāda tā ir. Viņi nestrīdas un nesūdzas par sīkumiem, kā mēs, veselie, mēdzam darīt.
Sarunas beigās atbrauc Elvijs ar krūzīti. Viņš grib tēju. Māte atver tējas paciņu, Elvijs izvēlas dienvidu augļu tēju, pieber cukuru.
Pats.
