Pirmās nopietnās noguruma pazīmes, nespēju ar pilnu atdevi radoši darboties, ģenerēt jaunas idejas un nākt klajā ar iniciatīvu, kas ļoti nepieciešama manā darbā, sāku ievērot pēc tuva cilvēka zaudējuma. Tas ir saprotami, ka pēc šāda traģiska notikuma nav iespējams uzreiz atgūties un strādāt ierastajā režīmā. Tomēr ir pagājis noteikts laiks un dziļās sāpes rimušas, taču nespēju dabūt pat pusi dzīves spara, kāds man bija iepriekš.
Ir ļoti grūti pirmdienās celties, lai ietu uz darbu. Stress sākas jau svētdienas pēcpusdienā, saprotot, ka būs jānāk klajā ar jaunām idejām un plānu to īstenošanai, bet savā prātā nespēju saraust nekā jēdzīga. Pārējās nedēļas dienās situācija it kā normalizējas. Palēnām iestrādājos un spēju arī ko “uzražot”, bet saprotu, ka tas tiek karsēts uz vājas uguns. Man par to ir dusmas un izmisums.
Esmu visādi domājusi, kā tikt ar šo izdegšanas izjūtu galā. Uznāk brīži, kad ilgojos pēc vienkārša, mehāniski veicama darba. Taču finansiālo saistību dēļ nevaru šādu “greznību” atļauties. Savukārt atrast līdzvērtīgu nodarbošanos citā jomā neļauj kvalifikācijas trūkums. Turklāt nedomāju, ka tas varētu būt risinājums. Arī tāpēc, ka savu profesiju uzskatu teju par sirdsdarbu. Man vienkārši pazudis spēks, bet darbā jātur ļoti liela slodze.
Iespējams, to palīdzētu atgūt kārtīgs atvaļinājums jūdzēm tālu no ierastās vides, bet pagaidām nav šādu iespēju. Laika un spēka trūkuma dēļ man nav arī īpašu vaļasprieku — lielākā bauda pēc darba pagatavot krūzi tējas un nedarīt neko. Lai nesadegtu pavisam, esmu gan iemācījusies neņemt galvā daudzas lietas. Tas palīdz, bet enerģiju nerada. Ar bailēm gaidu, kad to visu ievēros priekšnieks, jo kam gan vajadzīgi darbinieki, kas nespēj strādāt ar pilnu atdevi.
