Lai saskatītu, jāattālinās
Silvija Piļka
Kad pavasarī Latvijā visi pošas Lielajai talkai, vienmēr domāju: vai mums to vajag? Jo atmiņā vēl analoga padomju laiku tradīcija pirms revolūcijas vadoņa Ļeņina dzimšanas dienas. Tomēr tīrīt un post vietu, kurā tu dzīvo, nekad nav par skādi, lai kāda būtu darba motivācija. Tīra un svaigi zaļa bija mūsu zemīte pēc Lielās talkas, bet nāks cits pavasaris, un mēs atkal ieraudzīsim ziemas atstātos “sveicienus”. Būs vien no jauna jāskandina talcinieku aicināšanas zvans. Labi, ka ir cilvēki, kas to dara.
Šoruden pabiju Maķedonijā, neatkarīgā valstī, kura agrāk bija Dienvidslāvijas sastāvā. Un, tikai esot tālu no mājām, spēju novērtēt, cik patiesībā tīrā, sakoptā un skaistā valstī mēs dzīvojam. Paši sev “kaisām pelnus uz galvas” un gaužamies, cik viss slikti, realitāti patiesībā neapzinoties. Maķedonijas piemēslotās ceļmalas, nekad nekoptie grāvji, kur pagadās izbērto celtniecības gružu kaudzes — tas viss paveras gan no autobusa loga, gan pastaigājoties pilsētās un ciemos. Protams, te pirms kāda laika karoja, un tomēr tādu mēslu daudzumu, kā šajā valstī, sen nebija gadījies redzēt. Vajadzētu tūkstošiem Cūkmenu un desmitiem talku gadā, lai kaut ko mainītu. Lai saskatītu un īsti novērtētu to, kas degungalā, ir jāattālinās — tāda ir viena no manām aizejošā gada atziņām.
Uzklausi mani!
Ināra Sudare
Japānis apprecējis spilvenu ar meitenes attēlu, vācu pastnieks jāvārdu teicis savai 15 gadu vecajai kaķenei, amerikāniete, baznīcas ērģelniece, grasās precēties ar karuseli, jo viņa to mīl jau no 13 gadu vecuma un nēsā līdzi tā nodilušās skrūves. Šīs ziņas, protams, šokē, sasmīdina, izraisa līdzcietību.
Patiesībā šie cilvēki, man šķiet, tik ilgi mocījušies vientulībā, ka kļuvuši, maigi sakot, dīvaini.
Dažkārt cilvēka laimei nepieciešams visai maz — tikai kāds, ar kuru parunāt. Kad šogad kāds lasītājs “Staburagā” izklāstīja savu dzīvesstāstu, piemetinot, ka dažkārt jūtas ļoti vientuļš, zvanīja vairāk nekā desmit sieviešu, lūdzot, kā ar viņu sazināties. Un gandrīz visām bija vienāds sakāmais: “Man jau no viņa neko īpašu nevajag, gribu tikai ar kādu parunāt.”
Daudziem vientulības nasta reizēm ir tik smaga, ka vienīgais žēlotājs ir spilvens, kurš nosusina asaras.
Varbūt nākamgad būsim priecīgāki!
Par vienu draugu vairāk
Indulis Burka
Man šis gads paliks atmiņā ar braucienu uz Polijas austrumiem. Šis ceļojums man nozīmīgs ne tikai redzētā, bet arī satikto cilvēku dēļ. Iepazinos arī ar ģeogrāfijas profesoru Viktoru Rudski no Baltkrievijas, kurš ikdienā māca studentus Baranoviču universitātē, taču kā vieslektors pazīstams lielākajā daļā Eiropas valstu universitāšu.
Apbrīnoju šī cilvēka zināšanas, vienkāršību un spēju dalīties tajās ar citiem. Man bija unikāla iespēja no viņa uzzināt vairāk par tiem tālajiem Sibīrijas nostūriem, kur pirms vairāk nekā 70 gadiem sākās daudzu latviešu un citu tautu pārstāvju ciešanas. Par skaisto, taču ļoti skarbo dabu, par cilvēku likteņiem…
Tā bija tikai nedēļa, ko pavadījām kopā, iepazīstot, kā poļi rūpējas par dabas vērtību saglabāšanu, brienot pa purviem un kāpjot Karpatu kalnu piekalnē, taču nu šķiet, ka šo cilvēku pazīstu sen.
Varbūt vienkārši tā bija krieva dvēsele, kurā man bija lemts ielūkoties? Iespējams. Lai arī mūs šķir simtiem kilometru, es zinu, ka kopš pagājušā rudens man ir par vienu labu draugu vairāk.
Nule saņēmu no viņa apsveikumu Ziemassvētkos un solījumu vasarā atbraukt ciemos. Es zinu — viņš noteikti atbrauks.
Ko nevar uzrakstīt
Līga Patmalniece
Šis gads ir bijis tāds pamatīgs, piesātināts. Ar īstu karstu vasaru, skaistu rudeni un pārsteidzošu ziemu. Tumšās dienas vairs nespēj laupīt prieku, jo katra nākamā ved tuvāk saulei. Lai gan ir tādi vakari, kad gribas kā trollītim Muminam sakurt ugunskuru, iemest tajā dārza mājas dīvānu un pasteidzināt saules atnākšanu. Aizvadītajam gadam pateicos par katru satikto cilvēku — kā aizraujoša grāmata bijis ne viens vien intervējamais. Sarunu labākie, dziļākie fragmenti nereti paliek neuzrakstīti, jo… tos vienkārši nevar izteikt vārdos. Ir lietas, kuras tomēr nav iespējams uzrakstīt. Tikai izdzīvot, sajust.
Ir žēl, ka šie aizkadri paliek tikai man. Vēl ilgi no diktofona neizdzēšu un laiku pa laikam noklausos kādas sarunas fragmentu. Garu mūžu aizvadījusi, dzīvesgudra kundze sacīja: “Bez mīlestības šajā pasaulē nenotiek nekas. Pilnīgi nekas.” Tik vienkārši.
Piedzīvotā zibšņi
Guna Mikasenoka
Putina un salst. Brienu pa taciņu līdz kādām lauku mājām. Pie durvīm — izjucis malkas klēpis. Klauvēju pie priekšnama durvīm, neviens neatbild. Paveru — milzīgs suns grauž kaulu, paskatās uz mani, bet nerej. Apeju apkārt mazajai mājiņai, klauvēju pie logiem, saucu jubilāri vārdā. Klusums. Kas noticis ar gaviļnieci? Pēc kādas pusstundas viņa iznāk smaidīdama — bijusi aizsnaudusies. Saimniece staro priekā, stāstīdama par savu dzīvi, kas nemaz nav bijusi viegla. “Man rokas kā grābeklīši — izravēju pati savu dārzu un palīdzu citiem,” vēl arvien ausīs skan viņas vārdi un jūtams viņas patiesais prieks par manu apciemojumu.
Kādai citai ņiprai jubilārei ir 90 gadu, bet man prātā stereotips — bagāta un laimīga dzīve, dažādi laiki pieredzēti, lai mums katram tāds mūžs būtu! Ko stāstīt viņai tiešām ir ļoti daudz. Tomēr, atceroties bērnībā mirušo māti, viņai acīs sariešas asaras. “Kādas sāpīgas atmiņas man šodien!” viņa saka. Un pēc brīža mans stereotips sagrūst pavisam — sieviete atzīst, ka ir par traku tik ilgi dzīvot, jo vissāpīgākais ir pieredzēt, kā no dzīves aiziet tuvi cilvēki, arī mazbērni…
Katrs satiktais cilvēks ir tāds zibsnis. Uzdzirksteļo un noplok, pēdas tomēr saglabājot.
Mācēt priecāties par sīkumiem
Sarmīte Drapāne
Aizvadītajā gadā esmu sastapusi daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri ar savu dzīvesgudrību bagātinājuši arī manu ikdienas ritējumu. Ļoti spilgti atmiņā palikuši vairāki no viņiem, īpaši kāds neredzīgs vīrs, kurš par spīti aklumam tver visu, ko dzīve sniedz, — slēpo, brauc ar velosipēdu, bet, galvenais, viņam nekas nešķiet neiespējams! Sasniegt varot visu, ja vien zini, ko vēlies, un patiesi tiecies uz savu mērķi. Var tikai apbrīnot šī cilvēka gribasspēku un optimismu, ar kādu viņš iet pretī likteņa izaicinājumiem.
Mēs ikdienā vaimanājam par slikto, bet labās lietas pieņemam kā pašsaprotamas. Nemākam un negribam būt pateicīgi. Tāpēc mācīsimies priecāties par sīkumiem, kas dzīvi padara daudz krāsaināku un piedzīvojumiem bagātāku! Radīt skaistos mirkļus var ne tikai dzīves nejaušības, bet arī mēs paši, turklāt tik bieži, cik vien to vēlamies. Galvenais — smaidiet! Un, ja nav neviena, kam dāvāt smaidu, uzsmaidiet paši sev.
Noķeriet mirkli!
Sandra Pumpure
Gada nogalē vienmēr iznāk paraudzīties pār plecu atpakaļ. Un to vislabāk darīt, pārskatot pēdējā laikā uzņemtās fotogrāfijas. Prieks, ka manai ģimenei tās ir spilgtiem brīžiem pilnas. To noteikti nebūtu, ja ļautos nogurumam vai censtos dažu labu ieceri atlikt, kad būs vairāk laika. Nebūs. Tāpēc man ir prieks, ka nereti esmu uzdrošinājusies nolikt visu malā un aizbraukt ekskursijā vai uz kādu pasākumu, dot iespēju bērniem pilnveidot sevi un atklāt pasauli. Jā, tas viss man prasījis vairāk spēka, bet gandarījums ir lielāks.
Prieku var rast ik brīdi. Arī šajā laikā, kad daba mūs dažkārt pārsteidz un ne vienmēr patīkami. Atkal puteņo? Lai! Jo var ķert sniegpārslas un skatīties, kā tās aizsedz tikko atstātās pēdas. Atkal aizsnigušas visas taciņas pie mājas? Skaisti, jo būs labāka ragaviņu trase un drīz varēs veidot sniega būdu. Ir tik daudz iespēju, ko var pagūt šajā laikā. Mana dzīve tāpēc nav kļuvusi ne sakārtotāka, ne haotiskāka. Tomēr tā noteikti ir piepildītāka. Jaunajā gadā ķeriet mirkļus arī jūs!
Pārvarēt sirds zemestrīces
Evita Apiņa
Aizvadītais gads daudz ir devis un arī ņēmis, sagādājot lielākas un mazākas sirds zemestrīces vai ikvienam no mums. Kad tveicīgā jūnija rītā radio izdzirdēju vēsti, ka miris leģendārais “līvs” Jānis Grodums, vienā mirklī putekļos sabirza līdz šim iedomātā pasaule, kurā ar mums tuvajiem un idealizētajiem cilvēkiem nekas TĀDS nekad nenotiks. Pēkšņi gadiem dzirdētais populārais sauklis “Līvi vienmēr dzīvi!” pārvērtās tukšā skaņā. Pārņēma sajūta, ka esi palicis ar lielu, melnu caurumu sirdī un pašam jādomā, kā to atkal aizpildīt.
Mēs visu mūžu viens otram kaut kas esam — māsa, brālis, māte, tēvs, vectēvs vai vecāmāte. Katrā no šiem dzīves posmiem mums ir pienākumi, kuru izpildi apkārtējie no mums gaida. Cik bieži atļaujamies no sirds padomāt tikai par sevi? Esmu apņēmusies Jaunajā gadā tieši to arī darīt — vairāk padomāt par sevi. Pamudinājumu atradu kādas klades apakšmalā sen pierakstītajos vārdos: “Esi labs pret sevi. Esi pacietīgs. Esi laipns. Esi piedodošs. Galu galā — tu sev esi vienīgais.”
Briseles brīvības garša
Jānis Ozoliņš
Pirmām kārtām šis gads manā ģimenē bija apaļo jubileju gads. Nozīmīgākā no tām — jaunākā dēla pirmā dzimšanas diena. Neaizmirstami ir brīži, kad bērns sāk staigāt un teikt pirmos vārdus.
Šogad esmu sastapis arī daudz jauku cilvēku. Interesants bija darba brauciens uz Eiropas galvaspilsētu Briseli. Tā laikā bija iespēja ne tikai iepazīties ar kolēģiem gandrīz no visas Latvijas, bet arī pārliecināties par to, ka mīts par Briseli kā birokrātu pilsētu ir nepatiess. Pārliecinājos, ka Brisele ir skaista pilsēta, kurā ko interesantu atradīs ikviens.
Man, cilvēkam, kuram tuva vēsture, bija interesanti apskatīt gan Vecrīgai nedaudz līdzīgo Briseles vecpilsētas centru, gan apmeklēt muzejus. Īpaši patika Kara un Auto muzejs.
Pārsteidza arī pilsētnieku brīvā izturēšanās. Pilsētas centrā parka zālienā jaunieši spēlēja futbolu, vīrieši gados vingroja, citi, atlaidušies uz segām, sauļojās. Pusdienlaikā parkā ieradās daudz solīdu kungu, daži pat kopā ar ģimenēm, bez kautrēšanās no saviem ādas portfeļiem izņēma sviestmaizes un turpat, sēžot uz soliņa vai zālienā, tās notiesāja. Nez vai mūsu deputātus jelkad varētu ieraudzīt Operas skvērā uz soliņa, ēdot līdzpaņemtās pusdienas?!
Vērts arī viena dēļ
Imants Kaziļuns
Gada beigās gribas atkrist krēslā, lai noraudzītos aizgājušajā kā gar acīm skrejošas filmas kadros. Grūtības dzīvi padarot krāšņāku, stiprinot garu. To noteikti var attiecināt uz šo — dzeltenā Tīģera — gadu. Dzeltens tas bija ar sauli pielietajā, trakoti karstajā vasarā, kad Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos Daugavas stadionā sirds juta līdzi mazajiem dejotājiem, kuri par spīti karstumam dejoja un priecājās, līdz glābiņu no svelmes rada auksta ūdens strūklā.
Kā dzelzi ar uguni mūs rūdīja visi pārbaudījumi, kurus sūtīja valdība pirms un pēc vēlēšanām un nebeidz to darīt arī gada beigās, pieņemot jauno budžetu.
Bagāts šis gads bija arī emocionāli patīkamiem mirkļiem, piemēram, skatoties lugu “Versaļas kods” Dailes teātrī. Viens no maniem mīļākajiem aktieriem Ģirts Ķesteris Saules karaļa lomā bija tik pārliecinoši dramatisks, atstādams “pēcgaršu” vēl daudzām dienām. Bet ne vienmēr, lai izjustu patiesas emocijas, nepieciešama lielā māksla. Bieži vien vienkārša saruna ar kādu no raksta varoņiem aizrauj, un tās gaitā nākas ieturēt pauzi, lai distancētos, neļautos emocijām.
Galvenais, ko esmu sapratis: darbs redakcijā ir tas, kuru darot gūstu gandarījumu. Par telefona zvanu pateicībā par kādu no rakstiem vai arī publicētais palīdzējis atrisināt sarežģītu situāciju. Tādu gadījumu nav daudz, bet tie dod darbam jēgu. Pat ja gada laikā tikai vienam no lasītājiem tādēļ dzīve kļuvusi labāka, bija vērts.
