Aizvadītā nedēļa pagāja Ziemassvētku noskaņā, kas bija jūtama gan darbā, gan mājās.
Strādāju Aizkraukles pagasta sākumskolā, kurā mācās ne tikai 1. — 4. klases skolēni, bet arī bērnudārza vecuma bērni, esmu sešgadīgo grupas audzinātāja. Skolā Ziemassvētku laiks ir īpašs. Katru gadu bērniem cenšamies sagādāt kādu jauku pārsteigumu. Šogad braucām uz Rīgu, uz izrādi VEF Kultūras pilī. Izrāde “Leģenda par Ziemassvētku rozi” ir muzikāla pasaka, ko uzrakstījusi Nora Ikstena. Lugas pamatā ir Eiropā populāra 16. gadsimta leģenda par Ziemassvētku rozi. Tas bērniem bija liels pārsteigums, jo vēl no rīta, ejot uz skolu, viņi nezināja, ka mēs dosimies uz Rīgu.
No rīta tradicionāli iededzām skolas Ziemassvētku egli, pēc tam bija svētku pusdienas. Šogad lielo skolas egli rotāja paši skolēni, iekarot tajā vienu savu rotājumu, ko bija atnesuši no mājām.
Pie mums ieradās pastnieks un visiem bērniem atnesa Ziemassvētku vecīša vēstules, kurās bija ielūgums uz izrādi, pie skolas mūs jau gaidīja autobusi, un mēs devāmies uz galvaspilsētu. Bērni bija patiesi pārsteigti un sajūsmināti.
Arī izrāde mazajiem patika, tajā piedalījās ne tikai pazīstami aktieri, bet arī bērnu vokālā grupa “Dzeguzīte”. Pēc izrādes tradicionāli apmeklējām atpūtas kompleksu “Lido”, kur ir lielā Ziemassvētku egle. Šogad “Lido” bija arī Ziemassvētku vecītis, kurš visiem bērniem dāvināja konfektes, turklāt savu darbu viņš veica tik prasmīgi, ka pat mūsu lielākie bērni noticēja — šis ir īstais Vecītis un ieradies no Lapzemes! Mājās pārradāmies nedaudz noguruši, bet pozitīvu emociju pārbagāti.
Uz Rīgu brauca visi skolēni. Cenšamies gādāt, lai šādus pasākumus apmeklē arī tie bērni, kuru vecāki šajā grūtajā laikā nevar atļauties izklaides braucienus. Mūs atbalsta vecāki, kuriem rocība ir lielāka, vai, kaut arī skolotāju ienākumi nav lieli, mēs pašas nopērkam biļetes, tiem, kuri to nevar.
Pirms Ziemassvētkiem pārsteigumus sagādāja ne tikai bērni, bet arī laika apstākļi. Dabas untumus man šogad nācās izbaudīt pamatīgi. Pirms svētkiem kopā ar mazmeitu devāmies pie manas meitas, kura dzīvo un strādā Lielbritānijā. Dienā, kad ar lidmašīnu atgriezāmies Latvijā, laika apstākļi bija ļoti slikti. Mūsu lidmašīna piezemējās nevis Rīgas lidostā, bet to novirzīja uz Kauņu Lietuvā. Tas bija ļoti nepatīkams “pārsteigums”. Lidojām ar “Raynair” kompānijas lidmašīnu. Pilots pasažierus uzrunāja angliski. Tā kā angļu valoda nav mana “stiprā puse”, gandrīz neko nesapratu, kas notiek. Kāda pasažiere tikai pateica, ka piezemēšanās paredzēta citā lidostā. Atviegloti varēju uzelpot tikai tad, kad sapratu: nolaižamies Kauņā, vismaz nebūs sazināšanās problēmu. No Kauņas uz Rīgu mūs atveda ar autobusiem. Tagad par to var pasmaidīt, bet lidmašīnā gan smiekli nenāca. Tas bija nopietns pārdzīvojums ne tikai mums, bet arī vīram, kurš mūs šajā laikā gaidīja Rīgas lidostā. Sazināties varējām tikai tad, kad lidmašīna nosēdās. Ceļā uz Rīgu vīrs mūs sagaidīja jau pie Ķekavas. Pēc šī lidojuma mūsu tikšanās bija prieka asarām acīs.
Diemžēl šajos Ziemassvētkos bija arī skumjas ziņas. Uzzinājām, ka pirms svētkiem mūžībā aizgājis ilggadējais Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Vilnis Plūme. Viņš bija cilvēks, kas pilsētā un novadā paveicis daudz labu darbu. Arī mūsu skolā viņa laikā izdarīts daudz. Plūmes kungs bija vadītājs, pie kura varēja iet jebkurš cilvēks, viņš tika uzklausīts un saprasts. Skumji, ka šādi cilvēki mūs bieži vien pamet negaidīti un pirms laika.
Plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā izraisīja Valsts prezidenta Valda Zatlera oficiālā vizīte Krievijā. Jau pirms brauciena diskutēja, vai mūsu prezidentam jādodas uz kaimiņvalsti. Uzskatu, ka tas bija nepieciešams. Ja izdosies uzlabot attiecības ar Krieviju, ieguvēji būsim mēs visi. Krievijā ir viens no lielākajiem tirgiem pasaulē. Ja Latvijas uzņēmējiem izdosies veiksmīgi darboties šajā tirgū, tas būs liels ekonomiskais ieguvums. Mēs Latvijā varam ražot daudzas lietas, ko pārdot tur, tā radot darba vietas, kuras ir ļoti nepieciešamas. Tad latviešiem nebūs jābrauc strādāt uz Angliju vai Īriju.
Ciemošanās laikā pie meitas bija iespēja apskatīt skaisto Anglijas dabu, bet redzēju arī, ka tā nav nekāda “laimes zeme”, kā daudzi te domā. Mūsu bērniem, lai nopelnītu, ir smagi jāstrādā. Jāceļas piecos rītā un jāstrādā līdz vēlam vakaram. Jā, tur viņi nedēļā nopelna tikpat, cik mēs te mēnesī, bet, izņemot darbu un gultu, neko citu viņi neredz. Pie tam viņi tur audzē ziedus, kurus mēs pēc tam pērkam Latvijas lielveikalos.
Mūsu ģimene Ziemassvētkus tradicionāli sagaida kopā. 24. decembrī, Ziemassvētku vakarā, atbrauc bērni un mazbērni, paēdam svētku vakariņas un pēc tam dodamies uz luterāņu baznīcu, kur kristīts mans dēls. Laikā kamēr esam baznīcā, Ziemassvētku vecītis jau ir atnesis dāvanas. Šogad gan bez dzejoļiem un karaoke dziedāšanas, jo mūsu ģimene zaudēja tuvu cilvēku. Šajos Ziemassvētkos katrs no mums eglītē iededza svecīti un kaut ko vēlēja citiem.
Lai priecīgs un sirsnīgs visiem šis brīnumu pilnais Jaunā gada gaidīšanas laiks!
