Miks ir samērā uzstājīgs bērns. Lai panāktu savu, viņš gan skaļi nebrēc un nekrīt gar zemi, bet, kā mēs mājās smejamies, — “vīlē”. Kā viņš gribot un cik ļoti vēloties, neaizmirstot izspiest no mums, vecākiem, kad un ar kādiem nosacījumiem būs iespējams īstenot vēlmi. Piemēram, iegādāties kāroto rotaļlietu. Sakām, ka patlaban nav liekas naudiņas. Kad būs? Pēc piecām dienām! Vai tad nopirksi man mantu? Nezinu, jāskatās, vai nav pārāk dārga! Ja nebūs dārga, nopirksi? — tā desmitreiz dienā, līdz rotaļlieta nopirkta. Šāda “diedelēšana” tiešām ir iedarbīgāka par niķiem un dusmām!
Arī par citām lietām Miks ir ļoti uzstājīgs. Esam atļāvuši viņam pie datora pavadīt piecpadsmit minūšu dienā. Ja mājās paši esam ieslīguši datordarbos, jāņem vērā, ka viens nemitīgi atgādinās arī par savām minūtēm. Mīļā miera labad tās jāatvēl laikus. Labi, ka ar ģērbšanos nav lielu problēmu. Dēlam ir mīļākās drēbes, kuras, kad iespējams, atļaujam vilkt. Arguments, ka bikses ar zirnekļa cilvēku ir pārāk netīras, lai vilktu uz bērnudārzu, nostrādā itin labi. Izrunājam, un viss ir kārtībā.
Runāšana laikam ir tā lielākā atslēga attiecībās ar Miku. Viņš “neparakstās” uz vienkāršiem aizliegumiem. Viņam vajag izskaidrot un saprast. Katrā ziņā tas arī ir vienkāršāk mums, vecākiem, tā vietā, lai cīnītos ar neapmierinātiem jautājumiem.
Vēl, manuprāt, ģimenē ir ļoti svarīgi ņemt vērā bērna viedokli. Kad ar vīru esam ko izlēmuši, piemēram, kur brīvdienās dosimies, noteikti aprunājamies arī ar dēlu. Tas stiprina mūsu attiecības.
