Lai arī bērnībā dzīvoju laukos, mums nebija tādu mājas mīluļu, piemēram, suņu. Dažkārt uzradās kāds kaķis, kurš, kā jau laukos, dzīvoja kūtiņā, ķēra peles un dabūja siltu govs pienu. Katrā ziņā istabā uz spilvena viņi negulēja, kā arī ilgus gadus nedzīvoja — pazuda, aizgāja uz neatgriešanos.
Liels bija mans pārsteigums, ka vecāki tomēr iegādājās sunīti, bet tad, kad mēs ar brāli jau bijām izauguši un devušies uz pilsētu mācīties. Iespējams, viņi jutās vientuļi, tāpēc gribēja par kādu parūpēties. Taksis mājās ieguva gluži vai karaļa vietu. Viņš dabūja vislabāko pārtiku un aprūpi. Tā kā šunelim patika vizināties ar automašīnu, viņš pat speciāli tika vests šādos izbraukumos. Kaut gan taksītis man patika, tomēr šāda attieksme šķita pārspīlēta. Dzīvnieciņš ierobežoja arī vecāku iespēju atpūsties. Ne vienmēr viņi gribēja vai varēja atrast vietā kādu, kas taksīti pabaros un izlaidīs ārā, tāpēc teātra izrādes, koncerta vai ekskursijas vietā viņi izvēlējās palikt mājās. Kad šunelis, nodzīvojis ilgu mūžu, nomira, vecākiem tas bija liels zaudējums. Citu suni vietā viņi vairs nemeklēja. Patlaban meita ir tādā vecumā, kad izrāda pastiprinātu interesi par dzīvnieciņiem. Mūsu ģimenē gan ir kaķis, ko īpaši vēlējās vīrs, bet meita prasa kāmi vai papagaili. Stāstām, ka par dzīvnieciņu būs ļoti jārūpējas, jātīra būris. Turklāt tas būs liels kārdinājums arī mūsu Murim, taču viņa neatkāpjas. Esam nolēmuši pārbaudīt, cik ilgi būs šī gribēšana. Ja tā būs gana noturīga, laikam kādu dzīvnieciņu nāksies iegādāties. Tad jau redzēs, ar ko tas beigsies!
