Kā mūsdienās, dzīvojot laukos, saņemot algu nedaudz virs simts latiem, izskolot bērnu un vēl palīdzēt citiem? Kā uzdrošināties izmēģināt visas iespējas un atrast sev piemērotāko? Kā, priecājoties par sasniegto, domāt jau par nākamo interesanto ideju? Par to labprāt pastāsta sproģiete Maija Kļaviņa.
Iesāk ar
pārīti
Zalves pagasta Sproģos daļa daudzdzīvokļu māju ir tukšas. Arī lielās bērnudārza ēkas durvis gadiem slēgtas, un to lēnām sagrauž laika zobs. Puteņainā decembra pēcpusdienā laukā neredz ne dzīvas dvēseles. Tāpēc pārsteidz rosība malkas krāsns piesildītajā bibliotēkā. Te satieku vienu no darbīgākajām sievām šajā pusē Maiju Kļaviņu, no kuras entuziasms un strādātgriba burtiski staro. Sproģos viņa dzīvo kopš 1983. gada, bet pēdējos piecos gados pierādījusi, ka arī šādā Dieva aizmirstā vietā var izdzīvot, nopelnīt un priecāties par dzīvi.
Vēl pagājušajā gadā viņas mazajā kūtiņā mitinājās 80 dažādu vecumu un šķirņu trušu. Šogad skaits divtik samazinājies. Ne tāpēc, ka viņiem nebūtu, ko ēst, vai neveiktos pārdošana. Vienkārši trušumātes bija mazāk vaislas.
Ar truškopību aizrāvusies pēc tam, kad pāris dzīvnieku iedāvinājis neretietis Juris Rusiņš. Viņš šo nodarbi nolēmis pārtraukt un ieminējies, varbūt Maijas kundze vēlas iesākto turpināt. Bail bijis, bet uzdrošinājusies. Tā aizsācies, kā Maijas kundze saka, neliels bizness. Sākumā kļūdu netrūcis, pārbarojot ar granulām un atstājot nepietiekami daudz ūdens. Ziemā, ja trušumātēm nav mazuļu, ūdens vietā būrī var likt arī sniegu. Gadījies arī, ka mazie trusēni nosalst, nonākot sniegā, kas izbiris no apgāztā trauka, strauji atdziestot mitrajos salmos.
Pirmā pircēja bijusi kāda jēkabpiliete, kura arī iesākusi audzēt trušus un šobrīd ar gaļu apgādā restorānus. Ar laiku viņa lūgusi sproģieti piegādāt piecdesmit nobarotu trušu mēnesī, bet tam nebijis spēka. Jautāta, kāpēc viņas saimniecībā ir tikai ap astoņdesmit dzīvnieku, saimniece atbild, ka viena vairāk aprūpēt nespēj.
No kaušanas
pa gabalu
Tos trušus, kuri sasnieguši četru mēnešu vecumu un svarā ir ap diviem kilogramiem, sproģietis trušaudzētājs Jānis Kupetis savāc un nogādā Rīgas zooloģiskajā dārzā dzīvnieku barošanai. Daļu pārdod tiem, kuri šo biznesu vēlas sākt “no nulles”, vai ģimenēm, kuru atvases trusi vēlas mājās kā mīļdzīvnieciņu. Protams, daļa trušu nokļūst pašas saimnieces pusdienu galdā.
Vai kuplajā pulkā ir arī mīluļi? Saimniece teic, ka ar viņiem nav viegli, jo visi truši rītos tiek samīļoti, un, kad jāizlemj, kuru sūtīt uz Rīgu, kuru pagatavot vakariņām, sirds sāp. Uz Rīgu neved tos, kuriem gara spalva, jo Zooloģiskais dārzs tādus nepieņem biezā kažoka dēļ. Sākumā īpaši grūti bija kaušanas laikā. Pati to nedarījusi, lūgusi cilvēkam no malas un centusies būt pēc iespējas tālāk no kūts. Tas ir briesmīgi — tik mīlīgam dzīvnieciņam, kurš otram pāri nedara, atņemt dzīvību — saka Maijas kundze.
Ķiploki skološanai
Lai truškopība dotu ienākumus, esot svarīgi zināt, kur katru santīmu tērēt, un tāpēc pašai jābūt arī grāmatvedei. Jāzina, par kādu summu var iegādāties barību, vai audzēšana izdevīga. Šobrīd par ienākumiem sūdzēties nevarot — pusi no tiem iegulda biznesā, otra puse paliek pašai.
Bet, lai sagādātu trušiem barību ziemai, daudz jāstrādā. Mugura jāliec biešu, burkānu un topinambūru laukā. Papildu ienākumi esot arī no ķiploku pārdošanas — audzējot ziemas ķiplokus, naudas pietiek, lai 16 gadu veco dēlu skolā sūtītu. Cik lielā platībā ķiploki jāaudzē, lai gūtu šādus ienākumus? Septiņos mazdārziņos. Par zemes izmantošanu vienojusies ar tiem sproģiešiem, kuri paši neko nevēlas audzēt. To, kā ķiploki audzējami, ierādījis kāds pavecs vīrs, kurš pats neko izaudzēt vairs nejaudāja. Iedāvinājis Kļaviņas kundzei trīs kilogramus, un ar to viss sācies. Pircēji — pārsvarā vietējie. Vai platības čaklā kundze negrasās palielināt? Viņa teic: ja nebūtu algota darba, tad noteikti, bet, kamēr tas vēl ir, vairāk izaudzēt nav spēka.
Mazdārziņos aug arī pupiņas un ap 30 ogukrūmu — jāņogas, upenes, ērkšķogas, no ogu ražas kāds latiņš atlec. Daļu pārdod, par nopelnīto nopērk cukuru ievārījumam. To, kas no izaudzētā paliek pāri, iemaina kaimiņiem. Vienbrīd, kad nebijis algota darba, adījusi un pārdevusi zeķes. Trīs gadus vadījusi svētdienas skolu, kura tagad gan likvidēta, jo bērniem tuvākas citas intereses.
Gandarījums
vērtīgāks par latu
Kāpēc vieni ņem un izdara, bet citi tikai sapņo par iespējām? Maijas kundze teic, ka viņa neesot radusi lūgt un labāk jūtas, ja var palīdzēt otram. Varbūt tāpēc, ka pati 17 gadu vecumā sākusi patstāvīgi strādāt, vecāki agri nomiruši un visu dzīvē nācies sagādāt saviem spēkiem.
— Kas palīdz dzīvot?
— Ticība Dievam un cilvēkiem. Ir daudz tādu, kuri atbalsta un palīdz būt stiprai. Neklausos tajos, kuri nopeļ, lai cik viņu arī būtu. Jādzīvo sava dzīve, ne citu, un spēku var gūt, tikai darot. Ar perspektīvu, ne tikai darīšanas pēc, un, ja nevedas viena lieta, paskatos, ko dara citi, ar domu — kāpēc man to nepamēģināt? Ja nolaidīšu rokas nespēkā, dzīvošu tā kā tie, kuriem nekā nav. Ne vienmēr par padarīto jānopelna nauda, daudz svarīgāks ir gūtais gandarījums, palīdzot citiem. Līdzīgas izjūtas rodas, ziedojot naudu, piemēram, telefonakcijās, tiem, kuriem tā visvairāk nepieciešama, — saka čaklā sproģiete.
