Aizvadītā nedēļa bija darbīga un dažādiem notikumiem bagāta ne tikai manā, bet arī valsts ikdienā. Tā pārsteidza gan ar lielu sniega daudzumu, gan kādu ļoti labu vēsti — Sudānā sagūstīto Latvijas pilotu atbrīvošanu. Šie cilvēki gūstā pavadīja mēnesi, un neviens pat īsti nezināja, vai viņi vēl ir dzīvi. Visdrausmīgāk droši vien jutās pilotu ģimenes, kuras pārdzīvoja par saviem mīļajiem un nezināja, vai viņi jelkad atgriezīsies. Nu piloti Ziemassvētkus varēs sagaidīt kopā ar ģimenēm.
Pirmdien gatavojos otrdien paredzētajai Jaunjelgavas novada sociālā dienesta sēdei, tāpēc laikus vajadzēja noformēt nepieciešamos dokumentus. Šoreiz sēdē pārsvarā izskatījām iesniegumus ar lūgumu piešķirt trūcīgas ģimenes statusu un dažādus sociālos pabalstus — gan valsts, gan pašvaldības noteiktos. Ja cilvēks iesniegumam ir pievienojis visus nepieciešamos dokumentus, uzreiz varam pieņemt lēmumu, ja nē, tad mazliet atliekam. Trešdiena pagāja, lielākoties kārtojot dažādu klientu lietu dokumentus. Taču mana darbdiena paiet ne tikai kabinetā, nākas braukt arī pie iedzīvotājiem. Visbiežāk pie cilvēkiem dodos pārbaudīt sadzīves apstākļus, piemēram, ja ir iesniegums piešķirt trūcīgas ģimenes statusu, tad divas reizes gadā šī ģimene ir jāaprauga.
Trešdien masu mediji informēja, ka valdība izskatīšanai komisijās nodevusi nākamā gada budžeta projektu, ko plānots apstiprināt vēl pirms svētkiem. Vienīgais, kas zināms — teju visās jomās kaut ko samazinās. Par valsts naudu neesmu kompetenta spriest, bet rodas jautājums: vai tās tik tiešām nav? Saistībā ar budžetu jau ilgāku laiku nerimst diskusijas par priekšlikumu ģimenes pabalstu izmaksāt tikai trūcīgajām ģimenēm. Tas šķiet absurdi. Ir ļoti daudz cilvēku, kuriem pienākas šis statuss, bet viņi to nenoformē. Vai būs taisnīgi, ja vieni pabalstu saņems, bet citi ne? Un ko iesākt maznodrošinātajiem, kuri neatbilst trūcīgā statusam? Man zvanīja vairāki satraukti iedzīvotāji un bija neizpratnē, vai valdība ko tādu tiešām pieņems. Ļoti ceru, ka tā nenotiks. Lai vai cik niecīga summa, bet arī šo astoņu latu izlietojums katras ģimenes ikmēneša budžetā ir rūpīgi pārdomāts.
Joprojām nerimst runas par nesen izziņoto pievienotās vērtības nodokļa palielināšanu dažādām precēm un pakalpojumiem. Lielākā vai mazākā mērā tas ietekmēs ikvienu iedzīvotāju. Cilvēki būs spiesti vēl vairāk ierobežot savus tēriņus, jo visam naudas nepietiks. Jau tagad pieaug trūcīgo skaits. Cilvēki ir dažādi. Daudziem šis statuss saistīts ar pabalstu izmaksu, bet citi vēlas saņemt tikai bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumus. Absurdi, bet, lai iegūtu trūcīgas ģimenes statusu, automašīna nedrīkst būt īpašumā mazāk kā divus gadus. Nezinu, kā ir pilsētās, taču mums laukos auto nav luksusa lieta, bet gan ikdienas nepieciešamība.
Cilvēki ir arvien zinošāki, un, atnākot pēc palīdzības, visbiežāk nākas dzirdēt: man pienākas! Taču netrūkst arī tādu, kuriem klājas ļoti grūti, bet viņi mēģina kārpīties paši, bez citu palīdzības.
Tā kā esmu Latvijas Sarkanā Krusta brīvprātīgā, no šī gada Eiropas Savienības finansētās pārtikas pakas saņem arī staburadzieši. Iedzīvotājiem tās ir liels atspaids, un pagaidām paku pietiek. Katru mēnesi tiek izdalītas 37 pārtikas pakas. Ir arī tādi, kuri no tām atsakās, lai tiek citiem, kuriem tās vairāk nepieciešamas. Lielākoties pēc pārtikas pakām cilvēki nāk vai brauc paši. Taču vecajiem ļaudīm vai tiem, kuri nevar ierasties veselības problēmu dēļ, tās vedu es. Ir gadījumi, kad cilvēki ir neapmierināti ar pārtikas paku saturu, bet tas ir ļoti reti.
Pagājušajā nedēļā daudzus, arī mani, satrauca straujais degvielas cenu pieaugums. Tas visvairāk ietekmēs tos, kuri regulāri brauc ar personīgo automašīnu. Arī es uz darbu ik dienu mēroju vairākus kilometrus, un, lai gan patēriņš nav liels, degvielas sadārdzinājums tik un tā ir jūtams.
Līdz ar degvielas cenu palielināšanos ceturtdien un piektdien mūs pārsteidza arī milzīgais sniega daudzums. Puteņu dēļ daudzviet Latvijā bija apgrūtināta braukšana, arī transporta satiksme kavējās. Lai gan Staburagā līdzekļu taupīšanas nolūkā ceturtdien ceļus netīrīja, autobusi atbrauca laikus, un arī iedzīvotāji nokļuva mājās, vietām gan gadījās iestigt.
Pēc darbīgās nedēļas brīvdienas pavadīju, rosoties mājās un Adventes vainagā iededzot trešo svecīti. Cik gan ātri skrien laiks! Vēl pavisam nedaudz, un klāt būs Ziemassvētki. Šis ir labdarības laiks, tāpēc aizvadītajā nedēļā kopā ar citām staburadzietēm nolēmām ar jauku pasākumu iepriecināt vecos un vientuļos pagasta ļaudis. Līdzīgus sarīkojumus organizējām, kad vēl nebija slēgta Vīgantes pamatskola. Kopā ar bērniem apciemojām vecos cilvēkus, sarūpējām dāvaniņas, skolēni dziedāja, runāja dzejolīšus. Skaisti un aizkustinoši. Pēc tam bija milzu gandarījums. Tā kā skolu slēdza, pērn pasākums nenotika, taču šogad esam apņēmības pilnas tradīciju atdzīvināt. Gribētos sapulcināt arī bērnus. Viņi tā mācās labo, redz, kā dzīvo citi, un spēj novērtēt to, kas pieder pašiem. Cilvēki ir dažādi — vieni ciemiņus uzņem labprāt, bet citi ne, tāpēc veidojām sarakstu un pagaidām esam nolēmuši doties uz 15 sētām.
Lai gan laukos šobrīd ir grūti, cilvēki prot priecāties un radīt prieku arī citiem. Īpaši tas jūtams Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kad gribas pasacīt vairāk labu vārdu, kaut vai uzsmaidīt.
