Prieks pie cilvēka var atnākt pa dažādiem ceļiem. Vienam tas ir izdevīgs pirkums, otram — necerēta satikšanās, kādam — interesants ceļojums, citam — mazuļa pirmais smaids. Ingunai prieku sagādāja gadījums vilcienā.
Jauniete ir studente, un katru nedēļas nogali viņa mājās brauc ar vilcienu. Tā bija arī aizvadītajā piektdienā.
— Kā parasti, pēc vilciena atiešanas konduktori pārbaudīja biļetes, — stāsta Inguna. — Netālu no manis sēdēja kāds vīrietis jau krietni gados. Viņam rokās bija tikai viens santīms un fotoaparāts. Viņš to deva konduktorei un izmisis teica: “Man nav naudas biļetei, ņemiet fotoaparātu, bet man jātiek līdz Viļakai.” Pēc tam pienāca policists un teica: ja nav biļetes, vīrietim nākamajā pieturā jāizkāpj. Man kļuva žēl vecā vīra. Es konduktorei iedevu divus latus (vairāk man nebija) un lūdzu biļeti vecajam vīram kaut mazliet tuvāk viņa mājām. Atkal pienāca policists un sāka mani tincināt, vai es pazīstu šo cilvēku, ja jau dodu naudu. Man nācās taisnoties, ka nepazīstu, līdz palīgā nāca konduktore un policistam paskaidroja: “Viņa vienkārši ir labs cilvēks.” Bet ne par to ir stāsts. Pēc brīža pie manis vērsās konduktore un atdeva divus latus, teikdama: “Vilcienā brauc kāda sieviete, kura pazīst šo vīru. Mēs kopā nopirkām viņam biļeti līdz Viļakai.”
Man ir prieks ne jau par atgūtajiem diviem latiem, bet gan par to, ka ir cilvēki, kuri, veicot savus tiešos pienākumus, neaizmirst sirds likumus, un tie instrukcijās nav rakstīti.